|
[Apr. 15th, 2009|02:05 pm] |
|
|
|
Comments: |
Man tā bieži sanāk, jo, ja esmu neeenormāli dusmīga, kaut kā aizmirstu par citiem cilvēkiem un tajā brīdi ir ļoti vienalga par viņiem :/ šausmīga īpašība, nezinu, kāpēc tā ir.
Man atkal pilnīgi otrādāk, kad esmu ļoooti dusmīga es sāku aizdomīgi klusēt. Nelaime tā, ka seja nodod :) Tie, kas mani labi pazīst, šito jau atpazīst.
Tu man lūdzu izskaidro. Tad, kad esi publiskā vietā ar kādu izlamājusies, Tev paliek vieglāk?
Aj, tas ir forši, dažreiz man arī izdodas tāds variants un grimase tiešām nodod! Totāli nepaliek vieglāk un tajās reizēs, kad nevis vienkārši paklusēju un klusām pabēdājos, bet gan sadusmojos, pašai arī pēc tam ir baigi pretīgi. Pārāk ātri aizsvilstos, jo kad esmu nomierinājusies un pieslēdzos realitātei, protams, ka gribas patīt laiku atpakaļ. Katru reizi arī nolemju nākamreiz savaldīt savas emōcijas, un lielāko daļu laika tas izdodas - vnk īgņojos un viss, bet dažreiz tomēr pati daru sev kaunu ar savu pārspīlēto aizsvilšanos. Es nesaprotu, kāpēc man taj's brīžos nav vienalga par strīda iemeslu, bet ir vienalga par apkārtējiem. Ļoti gaidu, kad paaugšos un kļūšu gudrāka, hhe | |