| 9:57p |
nu un šodien es viņu beidzot nejauši satiku, it was more than i'd take. stāvējām mūsu parastajā vietā un runājām, runājām, runājām. viņš man prasīja, kas man vispār jauns, un, kad es kādu piecpadsmito reizi biju noteikusi, ka nekas, tā pati eksistenciālā apātija, viņš piezīmēja, ka man tāda ir jau ļoti ilgi.
ak, Dievs, par ko gan es esmu pelnījusi tik skumjas iemīlēšanās un tik smagu dzīves uztveri
|