axels' Journal

1:18am: es iededzu divdesmit sveces un visā mājā pazuda elektrība.es stāvēju pie loga un gaidīju sniegu.es noguru.un aizmigu.un tā arī vairs nepamodos.un snieg.protams,ka snieg...

2:05am: kāds klusi raudāja miegā aiz sienas,es uztrūkos un atcerējos,ka esmu sapņojis par to tukšo Pilsētu,kurā mums visiem reiz lemts satikties pašiem ar sevi.
(uz galda mandarīns.savandītā gultā atšķirta grāmata,kuru es nekad neizlasīšu.aiz loga vientuļa laterna,logā-istabas atspūlgs-uz galda mandarīns...)
man ir kāds netikums.
es mēdzu klaiņot pa Jūsu sapņiem.

6:12pm: šodien vācu vecus teksta gabalus pa atvilktnēm,vecām kladēm un nobružātām mapēm,lai uz mirkli,kaut tikai,atrastu sevi starp šim rindām un lapām...cik tas maz-mirklis uz šis ēnainās planētas,cik neizmērojami daudz-sajust...Es skatījos pa logu,kā bērneļi ceļ savas sniega pilis,klusējot lūkojos iesprostots savās četrās sienās un regainajā prātā.Es esmu bende starp saviem upuriem-atmiņām un tomēr es raudu,varbūt mēmi un ne pārāk godīgi.Un tomēr.
Un tomēr-laiks...Izmetis viltīgas cilpas ap mums un mūsos...Laiks-smagām,dārdošām kāpurķēdēm aiz muguras,arvien tuvāk...Vai silts vilnis.Un ieķerties šodienā,kā mitrās smiltīs un ļaut,lai pāriet.Viss taču ir tik pārejoš.Jo sevišķi mēs paši.Vai ne?Vai nē....