Gribēju vēl sauli sveikt,/ mīļus vārdus viņai teikt...
Aizvakar atgriezos no Tallinas - atcerējos jaunību un to meiteni, kuru biju tur aizvedis iepriekšējo reizi. Zēl, nav saglabājušās fotogrāfijas, bet tas bija tad.. Sobrīd ir tagad tāpēc tad nav nozīmes. Īstenībā arī tagad nav nozīmes, bet mēs izliksimies, labi! Tomēr žēl, ka viss nāk un pazūd, atstājot tikai kartupeļu vagas, bet tā ir mūsdienu sabiedrības iezīme - iet tālāk īpaši neatskatoties, un vispār cilvēks ir tāds ka ātri daudz ko aizmirst. Tie paši koki, tā pati situācija, auksts un mierīgs, bet cits fons un it kā nekas nebūtu bijis, to melno svītru fonā cenšamies neievērot, bet sirds jau atgādina: "tā tev arī vajag!".
Un ko tu, dārgais lasītāj, dari ar vecajām bildēm, vaitiešām izmet, izdzēs? Es nevaru. Bet sentimentālam būt nav modē.
Gribu lidot, kurš nāks man līdz

Kā man patīk skatīties svešos logos, īpaši, kad ir jau tumšs un iekšā ir sadegtas gaismas un notiek rosība, dzīvība, mīlēšanās un mīlināšanās. Savu dabu cilvēks nenoslēps no manīm. Ģenēze saka savu, kad domā, ka neviens neredz. No piektā ir labi redzama meitene, kura visu un katru dienu sēž pie datora trežajā stāvā - laikam studete, un laiku pa laikam pie viņas atnāk kāds puisis. Gulta ir tieši zem loga. Otrajā stāvā dzīvo vecenīte. Viņai vienmēr ir tumsa. Tikai uz vienas palodzes ir izkusis sniegs. Citā logā sēž kaķis, cits iedegas tikai tad kad esmu aizsēdējies darbā - ap deviņiem, desmitiem - tad tur ātri pārģērbjas un atkal projām ir. Piektajā stāvā nedaudz pa kreisi stāv biljarda galds un divreiz nedēļā konservatīvi puiši tur spēlē. Zemāk ir birojs, kur dators vienmēr ir ieslēgts bet nekad pie tā neviens nestrādā.
Tikai manā kogā ir klusums un viss kārtībā - bet nez` kas tur notiek kad manis nav.