(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Jun. 9., 2010 | 10:14 pm
music: the xx
atradu vecu sacerējumu, kas bija jāraksta skolā. tik jauks. agrāk, salīdzinoši, es biju ļoti laimīga patiesībā -
Mana laimes gliemežnīca.
Katram no mums ir savi uzskati - kas ir laime - uzskati, kuri citreiz ir maldinoši un varbūt nepareizi, varbūt kādam tie šķiet ikdienišķi, un nesvarīgi, bet toties kādam citam liek justies laimīgam. Tāpēc „laimes gliemežnīcas” ir tikpat ļoti dažādas, cik dažādi ir mūsu raksturi un vēlmes.
Viena no manas „laimes gliemežnīcas” sastāvdaļām būtu visi mazie, ikdienišķie sīkumi, kuri it kā nemanot katru dienu paskrien garām un citreiz mēs pat viņus nepamanām vai atstājam bez ievērības, vai ignorējam. Lūk, bez tiem es nevarētu iedomāties pilnīgu laimi, tas ir – bez labas mūzikas, bez iecienītās rīta kafijas, bez parastām sarunām un tikpat parastiem smiekliem, bez telefona, bez komforta, bez saules siltuma, bez sajūtas, ka esi pelnījis pasmaidīt un vēl, un vēl. Ja netiek iesaistīts šis mazumiņš, tad laimes sajūtu man iegūt būtu diezgan sarežģīti, jo ja kādu dienu es pamostos un man tiktu atņemta kaut vai mazākā daļa no mana mīļa ikdienas parastuma, tad pēc laimes man būtu jātiecas daudz, daudz vairāk, kā jebkad agrāk.
Bet ne jau visa mana laime saistās tik vien, kā ar ikdienu un ar sajūtām, kas ir iestrādājušās, gluži kā refleksi. Mana laime saistās ar lielāko vērtību, kāda manā vērtību skalā ir pastāvējusi – ģimene un draugi. Tie ir cilvēki, kurus es mīlu un cienu, tie ir cilvēki, kurus es uzskatu par daļu no sevis. Cilvēki, pie kuriem es vienmēr varu griezties pēc padoma, cilvēki, kuri mani vienmēr ir atbalstījuši un cilvēki, kuri vienmēr sadzirdēs manu palīgā saucienu un ja ar šiem cilvēkiem kaut kas notiek, ja viņi man apkārt ir nelaimīgi, vai, nedod Dievs, man kāds no viņiem tiek atņemts – mana pasaule sabrūk un es jūtos bezspēcīga. Tādēļ, mana laime vienmēr ir saistījusies ar man tuviem un mīļiem cilvēkiem – ja viņiem ir prieks, tad man ir laime, ja viņiem sāp, man sāp divtik vairāk.
Lai gan man visvairāk „laimes gliemežnīca” ir saistījusies ar mērķu sasniegšanu, ideju īstenošanu un sapņu realizēšanu, jo pēc tam – pēc padarītā – ir tik liela laimes un prieka sajūta, ka vēlies pacelties augstāk par zemi un lidināties apkārt. Tad arī ir tāda maza ļauna lielības un iedomības dzirksts, kas mēdz uzplaiksnīt un citreiz aizskart citus, bet tas jau ir tikai lepnums - par padarīto vai par iegūto - un tas ātri nozūd.
Pēc manām domām mana „laimes gliemežnīca” varētu diezgan ļoti atšķirties no pārējām, jo, manuprāt, lielāka daļa no cilvēkiem savu laimi saista vairāk ar materiālām lietām un varbūt ar konkrētām būtnēm, nevis ar kaut ko netveramu un neaptaustāmu, kā sajūtām, jo daudziem tās nešķiet tik ļoti svarīgas, kā lepnas mājas, jaunas automašīnas un dārgas drēbes, bet ko tev dod tas viss, ja tu esi pilnībā aizmirsis dzīvot? Neizbaudīt katru dienu, kas tev ir dota. Kļūt imūnam pret apkārtējo vidi un sākt ignorēt cilvēkus, kas par tevi interesējas. Tāpēc vienmēr ir sev jāatgādina, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un ka nedrīkst aizmirst baudīt dzīvi un visu ko tā dod!
ha :>
Mana laimes gliemežnīca.
Katram no mums ir savi uzskati - kas ir laime - uzskati, kuri citreiz ir maldinoši un varbūt nepareizi, varbūt kādam tie šķiet ikdienišķi, un nesvarīgi, bet toties kādam citam liek justies laimīgam. Tāpēc „laimes gliemežnīcas” ir tikpat ļoti dažādas, cik dažādi ir mūsu raksturi un vēlmes.
Viena no manas „laimes gliemežnīcas” sastāvdaļām būtu visi mazie, ikdienišķie sīkumi, kuri it kā nemanot katru dienu paskrien garām un citreiz mēs pat viņus nepamanām vai atstājam bez ievērības, vai ignorējam. Lūk, bez tiem es nevarētu iedomāties pilnīgu laimi, tas ir – bez labas mūzikas, bez iecienītās rīta kafijas, bez parastām sarunām un tikpat parastiem smiekliem, bez telefona, bez komforta, bez saules siltuma, bez sajūtas, ka esi pelnījis pasmaidīt un vēl, un vēl. Ja netiek iesaistīts šis mazumiņš, tad laimes sajūtu man iegūt būtu diezgan sarežģīti, jo ja kādu dienu es pamostos un man tiktu atņemta kaut vai mazākā daļa no mana mīļa ikdienas parastuma, tad pēc laimes man būtu jātiecas daudz, daudz vairāk, kā jebkad agrāk.
Bet ne jau visa mana laime saistās tik vien, kā ar ikdienu un ar sajūtām, kas ir iestrādājušās, gluži kā refleksi. Mana laime saistās ar lielāko vērtību, kāda manā vērtību skalā ir pastāvējusi – ģimene un draugi. Tie ir cilvēki, kurus es mīlu un cienu, tie ir cilvēki, kurus es uzskatu par daļu no sevis. Cilvēki, pie kuriem es vienmēr varu griezties pēc padoma, cilvēki, kuri mani vienmēr ir atbalstījuši un cilvēki, kuri vienmēr sadzirdēs manu palīgā saucienu un ja ar šiem cilvēkiem kaut kas notiek, ja viņi man apkārt ir nelaimīgi, vai, nedod Dievs, man kāds no viņiem tiek atņemts – mana pasaule sabrūk un es jūtos bezspēcīga. Tādēļ, mana laime vienmēr ir saistījusies ar man tuviem un mīļiem cilvēkiem – ja viņiem ir prieks, tad man ir laime, ja viņiem sāp, man sāp divtik vairāk.
Lai gan man visvairāk „laimes gliemežnīca” ir saistījusies ar mērķu sasniegšanu, ideju īstenošanu un sapņu realizēšanu, jo pēc tam – pēc padarītā – ir tik liela laimes un prieka sajūta, ka vēlies pacelties augstāk par zemi un lidināties apkārt. Tad arī ir tāda maza ļauna lielības un iedomības dzirksts, kas mēdz uzplaiksnīt un citreiz aizskart citus, bet tas jau ir tikai lepnums - par padarīto vai par iegūto - un tas ātri nozūd.
Pēc manām domām mana „laimes gliemežnīca” varētu diezgan ļoti atšķirties no pārējām, jo, manuprāt, lielāka daļa no cilvēkiem savu laimi saista vairāk ar materiālām lietām un varbūt ar konkrētām būtnēm, nevis ar kaut ko netveramu un neaptaustāmu, kā sajūtām, jo daudziem tās nešķiet tik ļoti svarīgas, kā lepnas mājas, jaunas automašīnas un dārgas drēbes, bet ko tev dod tas viss, ja tu esi pilnībā aizmirsis dzīvot? Neizbaudīt katru dienu, kas tev ir dota. Kļūt imūnam pret apkārtējo vidi un sākt ignorēt cilvēkus, kas par tevi interesējas. Tāpēc vienmēr ir sev jāatgādina, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un ka nedrīkst aizmirst baudīt dzīvi un visu ko tā dod!
ha :>