| Sep. 2nd, 2010 @ 10:37 pm izsmējos...bet laikam sapratīs tikai savējie:))) |
|---|
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, jeb ja tu studē psiholoģiju... :))
Ilgi gaidītās studijas ir sākušās. Traki gribas hipnotizēt. Vai taisīt psihoanalīzi. Tu nepacietībā dīdies – kad tad lekciju sarakstā parādīsies kaut kas par reālu «dvēseļu glābšanu no iznīcības»? Taču dzīve ir skarba. Tā vietā, lai uzreiz ķertos pie Freida un seksa, psiholoģijas vēstures pasniedzējs stundām stāsta par Pavlova suņiem.
Profesijas prestižs
Pēc iestāšanās psihologos sākumā tu naivi domā, ka šī fakultāte ne ar ko īpašu neatšķiras no pārējām. Diemžēl šī ilūzija zūd pirmajā baļļukā, kurā tu deju partnerim atzīsties, ko studē. Puisis nobāl, sāk raustīt valodu, nomurmina kaut ko līdzīgu frāzei: «Visi viņi paši ir psihi...,» viņš piebilst, «tad jau tu man cauri redzi.» Un nozūd.
Tu apcerīgi nolūkojies viņam pakaļ un nolem nākošreiz uz jautājumu «Ko tad daiļā būtne studē?» atbildēt: «Kas tev par daļu!»
Patiesībā viss ir tikai treniņa jautājums. Ar laiku tu iemācies vārdu «psiholoģija» izrunāt pietiekoši koķeti, bet iebiedēšanai izmanto frāzi: «Sevišķi aizraujos ar neirolingvistisko programmēšanu!»
Jo dziļāk mežā, jo vairāk teorijas. Trijos no rīta, kad beidzot kopmītnēs esi pabeigusi referātu psiholoģijas vēsturē, sacerējusi protokolus par korektūras proves testa veikšanu, iekalusi pustūkstoti nesakarīgu smadzeņu daļu nosaukumu un uzrakstījusi visus špikerus ģenētikas eksāmenam, tu apcerīgi prāto – varbūt tomēr vajadzēja mācīties par frizieri vai daiļdārznieci? Tu atceries, cik ļoti tevi četru gadu vecumā valdzināja pastnieces amats, un domā – varbūt vajadzēja kļūt par to... (Arī sākas ar P, arī ir kontakts ar cilvēkiem, bet nekas nav jāmācās...)
Jau pēc otrās sesijas tu samierinies ar faktu, ka hipnotizēt nemācīs. Toties lamuvārdu krājumā tev tagad ir sulīgais izteiciens: «Medulla oblongata!!!»*
____
* iegarenās smadzenes (latīņu val.)
Testēšana
Semināri psihodiagnostikā izraisa kolektīvas testēšanas lēkmes. Testēti tiek visi un visur. Ieejot kopmītnēs, komandante redzama, ar drūmu seju veroties Beka depresijas aptaujā. Apkopēju kāds topošais psihologs pielicis pie Kettela testa pildīšanas, bet pats tikmēr viņas vietā mazgā kāpņutelpu. Tu, neko ļaunu nedomājot, dodies uz virtuvi, lai pusdienās uzceptu deprivētas pankūkas (jo tām trūkst olu!) un gandrīz uzkāp virsū kādam nelaimīgajam, kurš, guļot uz grīdas starp kartupeļu mizām, lietišķi pilda MMPI. (Kad tu pēc vairākām stundām dodies vārīt vakariņas, viņš ir vēl turpat!)
Ar laiku testējamie objekti aptrūkstas, bet mājasdarbi nāk klāt vēl un vēl. Ļaunākais ir tas, ka jau notestētie eksemplāri stāv rindā pie istabiņas durvīm un, nolūkodamies uz tevi ar ļaunām aizdomām, pieprasa uzrādīt testu rezultātus. Tā kā tu par to atbilstību realitātei absolūti neesi droša, sāc izvairīties no nokļūšanas istabiņā pa durvīm un turpmāk šim nolūkam izmanto logu.
Kādā jaukā dienā tu bezizejas stāvoklī notestē savu mīļoto vīrieti un pēc tam no visas sirds izanalizē rezultātus, izmantojot savus un kaimiņa lekciju konspektus (tukšās vietas aizpildot ar zināšanām no stacijas tunelī pirktas brošūriņas). Rezultāti ir satriecoši! Tu izdari slēdzienu, ka tavs iecerētais ir viegli debils šizofrēniķis, kurš nav pārvarējis Edipa kompleksu (pie visa vainīga nabassaite ap kaklu)... Pēc tam tu ilgstoši mokies ar galvassāpēm (starp citu, tā ir smadzeņu audzēja pazīme, taču tobrīd tādi sīkumi tevi vairs nespēj satraukt). Divas nedēļas tu staigā sērās, jo apzinies, ka tavs mīļotais vīrietis neietilpst tavā kompetencē.
Pēc divām nedēļām tu saņem atpakaļ savu protokolu ar uzrakstu «NEIESK.» un piebildi «Rezultāti aprēķināti pēc nepareizas formulas!»
Līdz pat nākošajai sesijai tu izvairies testēt mīļotos vīriešus.
Izklaide
Trešā kursa džeki kā pirmkursnieču pavešanas taktiku izmanto diskusijas par Freidu. Ar pilnīgi nopietnām sejām viņi apgalvo, ka trešajā kursā būšot jānodod savu seksuālo fantāziju analīze, un, skatoties uz viņiem, tu gandrīz notici.
Taču neviens pirmkursnieks arī nav ar pliku roku ņemams. Pēc NLP lekcijām tu, uzmanīgi vērojot sarunu biedra acu zīlītes un sīkās neverbālās zīmes, spēj ar 50% varbūtību noteikt, vai viņš melo, vai pārmaiņas pēc stāsta patiesību. (Tiesa gan, tas nestrādā, flirtējot pa telefonu).
Profesionālās zināšanas dod tik daudz prieka un iespēju! Patiesu baudījumu var gūt, klejojot pa pilsētu pirms vēlēšanām un no psihoanalītiska skatupunkta analizējot dažādu partiju reklāmas plakātus (jūs jau zināt, ko simbolizē gareni priekšmeti, un ko – dobi, vai ne?).
Trešā kursa sindroms
Kā zināms, medicīnas studenti mācību laikā pamanās «pārslimot» visas lekcijās pieminētās slimības. Arī psihologi nav no tā pasargāti. Ja vispārīgās psiholoģijas laikā jūs pēdējā solā spēlējat kārtis, kad lieta nonāk līdz psihopatoloģijai, lekcijās neviens vairs nesnauž. Jo smagāki ir gadījumi, par kuriem pasniedzēja runā, jo uzmanīgāki jūs kļūstat. Kad runa ir par neirastēniju, tu tikai nervozi saskaties ar blakussēdētāju, stāsti par depresiju rada auditorijā nomāktību, bet, nonākot līdz paranojai, uz citiem tu vairs neskaties. Tev ir bail.
Mierinājums ir pirmie priekšstati par psiholoģisko konsultēšanu! Beidzot!!! Līksme nerimstas. Kojās pie spoguļa tu trenējies nostādītā balsī izdvest: «Vai tu vēlies par to parunāt?» un, pat runājot pa telefonu, ieņem atvērto pozu un aktīvi māj ar galvu.
Vecākie kolēģi (džeki no ceturtā kursa) gan brīdina, lai nejaucot privāto un profesionālo dzīvi – bet kas viņos vairs klausās! Tik ļoti gribas glābt cilvēci! Taču, kā vēstī tautas ticējums – neviens labs darbs nepaliek nesodīts. Reiz tu tomēr dabū pa kaklu. Kad tramvaja konduktore pieprasa tev nekavējoties izkāpt (jo mēnešbiļete ir aizmirsta Nacionālajā bibliotēkā grāmatā par atmiņas trenēšanu) uz viņas nikno saucienu: «Jums taču nav biļetes!» tu autopilotā iejūtīgi atbildi: «Un kā jūs par to jūtaties?» Viņas atbilde ir izteiksmīga... |
|  |
