Sep. 2nd, 2010 @ 09:09 pm jau ir labāk...
Current Music: Black Eyed Peas - I Got A Feeling

Ir divu veidu sāpes...tādas kuras ilgi Tevi neatstāj un palikusī tukšuma sajūta Tevi plēš uz pusēm...un ir tādas, kā, piemēram, pēc labām ballītēm, kad nav vairs izturama tā spiedošā un smagā sajūta kājās, jo kāds sieviešu nīdējs ir izgudrojis augstpapēžu kurpes..:) bet mēs cīnāmies ar abām..! un pašlaik es par sevi priecājos, jo tiešām jūtos labi...kad esi ilgi slims ar vīrusu un mocījies ar temperatūru, tad pienāk tā pirmā diena,kad temperatūras vairs nav un Tavs ķermenis,lai gan izmocīts, bet jūtās labi...ir atkal tā sajūta,ka vari skriet un darīt visu ko vēlies, bet īsti vesels jau Tu protams neesi...tāpēc mūsu mīļās mammas mūs sargā un saka, vēl vajag pasēdēt mājās un kārtīgi saprast vai tiešām ļaunais vīruss mūsos ir iznīdēts...es jūtos tieši tā...LABI:)jau gatava uz visu atkal skatīties ar pozitīvajām acīm un ticēt...un cerēt...un mīlēt!!! apzinos, ka īsti vesela vēl neesmu un ja ātri izlēkšu no gultas un skriešu ārā varu atkal atkrist atpakaļ savā slimībā, bet priecājos par pašu atveseļošanās procesu:)priecājos, ka vairs neesmu apmāta ar domāšanu un meklēšanu, un sevis vainošanu...ka sāku patikt arī sev!

Bet kā lai tagad pasaka, ka manas zāles iespējams spētu novest pie kādas citas slimības...:):D
svētdien aizbraucu pie Smirdoņa...nē :) sest.d. vakarā!! svētdien Alise bija dz.d. ballīte (šampis), vakarā esam Rīgā un ciemos nāk Kristīne ar Didzi (vīns)... Pirmdiena - RSU, kino, vakarā trīs skaistas dāmas iet uz frančiem (vīns), bet frančos (sidrs, alus, varbūt kkas vēl tiešām neatceros...). Otrdiena - RSU, mājās un uz centru...satieku Smirdoni, Ievu un Laumu (vīns ar CocoCola), miniet kur mēs ejam...? uz frančiem:) vakars vnk super...ar meitenēm daudz sēdējām vnk pie galdiņa, bet daudz arī smējāmies ( sidrs, alus, šotiņi, kkas negaršīgs:), kkas garšīgs...un liels mikslis) satiekam arī Mārtiņu..mājās esmu 7ņos! pēc divām stundām man sākās Trešdiena - kino ar Smirdoni un Kristīni, tad tiekos ar Aiju, Mārci, Mārtiņu (vīns), eju uz teātri (alus)...pie Laines un taisāmies ar Smirdoni un Ievu uz Četriem Baltiem Krekliem (vīns)...bet kkā mums bija jāiegriežas frančos :)netieku iekšā!!!!!!!! braucam pēc pases...centrs - mājas - centrs, paldies jānim:)franči (šotiņi), ČBK, kur rindā stāvam ilgāk nekā esam pašos ČBK un atgriežamies frančos:)(šotiņi, tekila, Malibu, alus) trakas dejas ar Ievu:)
par pašsajūtu nesūdzos...nezinu vai mans organisms ir īpašs,jo pohu nav nekur ieskrējusi vai kko sasitusi neesmu un pat šodien, kad pirmo dienu pēc tā visa esmu beidzot mājās un varētu vnk iekrist "Apburtās princeses" cienīgā miegā, es darbojos pamājām un jūtos lieliski...vienīgā atšķirība,ka nedzeru un nedomāju kkur šovakar doties, lai gan pat nedaudz bail iemigt, jo ap 22iem,23iem, kājas pašas varētu meklēt ceļu uz mājām un ka es tik atkal nepamostos frančos ar jautājumu -kas ar mani, kas ar mani??:)

tagad to visu uzrakstot kkā neticās un atvainojos,ja esmu ko sajaukusi,jo tiešām notikumi bija daudz vairāk un daudz kas ir vnk sajucis vai ieslēgts zemapziņā, ko pašlaik nespēju atcerēties...:)Bet paldies manām mīļajām meitenēm un naktsmājām un frančiem:):):)

Septembris sācies!!! un vēl 3 nedēļas priekšā...and party,and party, and party, and pa, and pa, and party...
About this Entry
Sep. 2nd, 2010 @ 10:37 pm izsmējos...bet laikam sapratīs tikai savējie:)))
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, jeb ja tu studē psiholoģiju... :))
Ilgi gaidītās studijas ir sākušās. Traki gribas hipnotizēt. Vai taisīt psihoanalīzi. Tu nepacietībā dīdies – kad tad lekciju sarakstā parādīsies kaut kas par reālu «dvēseļu glābšanu no iznīcības»? Taču dzīve ir skarba. Tā vietā, lai uzreiz ķertos pie Freida un seksa, psiholoģijas vēstures pasniedzējs stundām stāsta par Pavlova suņiem.


Profesijas prestižs
Pēc iestāšanās psihologos sākumā tu naivi domā, ka šī fakultāte ne ar ko īpašu neatšķiras no pārējām. Diemžēl šī ilūzija zūd pirmajā baļļukā, kurā tu deju partnerim atzīsties, ko studē. Puisis nobāl, sāk raustīt valodu, nomurmina kaut ko līdzīgu frāzei: «Visi viņi paši ir psihi...,» viņš piebilst, «tad jau tu man cauri redzi.» Un nozūd.
Tu apcerīgi nolūkojies viņam pakaļ un nolem nākošreiz uz jautājumu «Ko tad daiļā būtne studē?» atbildēt: «Kas tev par daļu!»
Patiesībā viss ir tikai treniņa jautājums. Ar laiku tu iemācies vārdu «psiholoģija» izrunāt pietiekoši koķeti, bet iebiedēšanai izmanto frāzi: «Sevišķi aizraujos ar neirolingvistisko programmēšanu!»


Jo dziļāk mežā, jo vairāk teorijas. Trijos no rīta, kad beidzot kopmītnēs esi pabeigusi referātu psiholoģijas vēsturē, sacerējusi protokolus par korektūras proves testa veikšanu, iekalusi pustūkstoti nesakarīgu smadzeņu daļu nosaukumu un uzrakstījusi visus špikerus ģenētikas eksāmenam, tu apcerīgi prāto – varbūt tomēr vajadzēja mācīties par frizieri vai daiļdārznieci? Tu atceries, cik ļoti tevi četru gadu vecumā valdzināja pastnieces amats, un domā – varbūt vajadzēja kļūt par to... (Arī sākas ar P, arī ir kontakts ar cilvēkiem, bet nekas nav jāmācās...)
Jau pēc otrās sesijas tu samierinies ar faktu, ka hipnotizēt nemācīs. Toties lamuvārdu krājumā tev tagad ir sulīgais izteiciens: «Medulla oblongata!!!»*
____
* iegarenās smadzenes (latīņu val.)

Testēšana
Semināri psihodiagnostikā izraisa kolektīvas testēšanas lēkmes. Testēti tiek visi un visur. Ieejot kopmītnēs, komandante redzama, ar drūmu seju veroties Beka depresijas aptaujā. Apkopēju kāds topošais psihologs pielicis pie Kettela testa pildīšanas, bet pats tikmēr viņas vietā mazgā kāpņutelpu. Tu, neko ļaunu nedomājot, dodies uz virtuvi, lai pusdienās uzceptu deprivētas pankūkas (jo tām trūkst olu!) un gandrīz uzkāp virsū kādam nelaimīgajam, kurš, guļot uz grīdas starp kartupeļu mizām, lietišķi pilda MMPI. (Kad tu pēc vairākām stundām dodies vārīt vakariņas, viņš ir vēl turpat!)
Ar laiku testējamie objekti aptrūkstas, bet mājasdarbi nāk klāt vēl un vēl. Ļaunākais ir tas, ka jau notestētie eksemplāri stāv rindā pie istabiņas durvīm un, nolūkodamies uz tevi ar ļaunām aizdomām, pieprasa uzrādīt testu rezultātus. Tā kā tu par to atbilstību realitātei absolūti neesi droša, sāc izvairīties no nokļūšanas istabiņā pa durvīm un turpmāk šim nolūkam izmanto logu.

Kādā jaukā dienā tu bezizejas stāvoklī notestē savu mīļoto vīrieti un pēc tam no visas sirds izanalizē rezultātus, izmantojot savus un kaimiņa lekciju konspektus (tukšās vietas aizpildot ar zināšanām no stacijas tunelī pirktas brošūriņas). Rezultāti ir satriecoši! Tu izdari slēdzienu, ka tavs iecerētais ir viegli debils šizofrēniķis, kurš nav pārvarējis Edipa kompleksu (pie visa vainīga nabassaite ap kaklu)... Pēc tam tu ilgstoši mokies ar galvassāpēm (starp citu, tā ir smadzeņu audzēja pazīme, taču tobrīd tādi sīkumi tevi vairs nespēj satraukt). Divas nedēļas tu staigā sērās, jo apzinies, ka tavs mīļotais vīrietis neietilpst tavā kompetencē.
Pēc divām nedēļām tu saņem atpakaļ savu protokolu ar uzrakstu «NEIESK.» un piebildi «Rezultāti aprēķināti pēc nepareizas formulas!»
Līdz pat nākošajai sesijai tu izvairies testēt mīļotos vīriešus.


Izklaide
Trešā kursa džeki kā pirmkursnieču pavešanas taktiku izmanto diskusijas par Freidu. Ar pilnīgi nopietnām sejām viņi apgalvo, ka trešajā kursā būšot jānodod savu seksuālo fantāziju analīze, un, skatoties uz viņiem, tu gandrīz notici.
Taču neviens pirmkursnieks arī nav ar pliku roku ņemams. Pēc NLP lekcijām tu, uzmanīgi vērojot sarunu biedra acu zīlītes un sīkās neverbālās zīmes, spēj ar 50% varbūtību noteikt, vai viņš melo, vai pārmaiņas pēc stāsta patiesību. (Tiesa gan, tas nestrādā, flirtējot pa telefonu).

Profesionālās zināšanas dod tik daudz prieka un iespēju! Patiesu baudījumu var gūt, klejojot pa pilsētu pirms vēlēšanām un no psihoanalītiska skatupunkta analizējot dažādu partiju reklāmas plakātus (jūs jau zināt, ko simbolizē gareni priekšmeti, un ko – dobi, vai ne?).

Trešā kursa sindroms
Kā zināms, medicīnas studenti mācību laikā pamanās «pārslimot» visas lekcijās pieminētās slimības. Arī psihologi nav no tā pasargāti. Ja vispārīgās psiholoģijas laikā jūs pēdējā solā spēlējat kārtis, kad lieta nonāk līdz psihopatoloģijai, lekcijās neviens vairs nesnauž. Jo smagāki ir gadījumi, par kuriem pasniedzēja runā, jo uzmanīgāki jūs kļūstat. Kad runa ir par neirastēniju, tu tikai nervozi saskaties ar blakussēdētāju, stāsti par depresiju rada auditorijā nomāktību, bet, nonākot līdz paranojai, uz citiem tu vairs neskaties. Tev ir bail.

Mierinājums ir pirmie priekšstati par psiholoģisko konsultēšanu! Beidzot!!! Līksme nerimstas. Kojās pie spoguļa tu trenējies nostādītā balsī izdvest: «Vai tu vēlies par to parunāt?» un, pat runājot pa telefonu, ieņem atvērto pozu un aktīvi māj ar galvu.
Vecākie kolēģi (džeki no ceturtā kursa) gan brīdina, lai nejaucot privāto un profesionālo dzīvi – bet kas viņos vairs klausās! Tik ļoti gribas glābt cilvēci! Taču, kā vēstī tautas ticējums – neviens labs darbs nepaliek nesodīts. Reiz tu tomēr dabū pa kaklu. Kad tramvaja konduktore pieprasa tev nekavējoties izkāpt (jo mēnešbiļete ir aizmirsta Nacionālajā bibliotēkā grāmatā par atmiņas trenēšanu) uz viņas nikno saucienu: «Jums taču nav biļetes!» tu autopilotā iejūtīgi atbildi: «Un kā jūs par to jūtaties?» Viņas atbilde ir izteiksmīga...
About this Entry