| Tas nekas. |
6. Nov 2007|00:24 |
Tas nekas, ka mēs atkal esam noreibuši. Ieslēgušies vannasistabas spoguļos. Un gaidām, kad sirds spriegums būs pārāk augsts, lai elpotu vēl un vēl.
Mēs rijam uz iekšu atteikumus un solījumus. Dalām tos pa labi un pa kreisi, labi zinot, ka rīt vairs te neatgriezīsimies.
Tāds valdzinājums piemīt svešām vietām - iepazīt, izpētīt un aiziet.
Tā viņi dara. Arī.
Mēs atturamies, līdz vienā brīdī apjēdzam, ka viņi ir mēs. Mēs esam viņi.
Salst pēdas.
Salst. Bet ne jau tāpēc, ka it kā ziema, bet tāpēc, ka esam nosalušu vārdu pilni.
Es izvēlos klusēt.
Un teikt vien to, kas ir vajadzīgs. Tad, kad ir vajadzīgs.
Sakrāj man dažus vārdus.
Sakrāj un ieliec starp grāmatas lapām, bet nekad nesaki skaļi.
Man nevajag skaļi.
Jo kaimiņi jau sen kā ir iemiguši. Ziemas miegā. |
|