| Nr. ska |
7. Dec 2008|20:13 |
Nav ne mazākās sapratnes kāpēc, bet ar katru nakti vairāk un vairāk domās ierāpjas pagātnes rotaļu vilcieni.
Dun galvā. Dun.
Un neviens nezina, kāpēc. Īpaši naktīs, miegā, vīzijās.
Lai gan jau sen to sliežu virziens ir nomainīts.
Es esmu strupceļš tām domām, kas nerod atpakaļceļu.
*
Atceros to nakti, kad tikāmies kādā deju placī ar cilvēku, ar ko jau tolaik dzīvoju kopā.
Izlikāmies, ka viens otru nepazīstam.
Un tad, tad, tad, kad pārnācām mājās ( katrs pa savam ), mmmm... Jā. Zinu, ka viņu vairs nesatikšu.
Vakardienas tas pats deju placis bija patukšs.
Taču "Pcholu" viļņi atgādināja, ka ir tādi cilvēki, kam patīk svešas gultas. |
|