| Nr. nelaiks |
15. Jul 2008|10:30 |
Kas gan liek triekties apelsīnsmaržīgai ādai, ietērptai melnā, ar pēdējo tramvaju uz pilsētas nomali, lai noģērbtu viņu un sasegtu viņa labākā drauga gultā, lai miers?
Un līdz pieciem rītā runāt, runāt, runāt ar viņa draugu ar baltvīnu, ar kino par nacismu fonā (fonā?) un nakts skaņām aiz atvērtā loga par dzīvi, par dzīvi, par dzīvi. Un analgīnu.
Bet no rīta, mašīnas murrāšanā vedot uz darbu savu sargeņģeli, viņš šķelmīgi lūr uz melno ietērpu, kas atgādina par pagājušās nakts divu kaķu samīļošanu.
Visa esmu šodien baltās pūkās.
Pūkainums.
Bet pūkains ir mīļš.
Jā. |
|