| & |
15. Maijs 2008|16:49 |
Ir tik mulsuma pilni tie mirkļi, kad, izkāpjot no tramvaja, kāds pēkšņi no mugurpuses pienāk Tev klāt un uzrunā vārdā...
Tu atskaties. Ilgi skaties.
Un ātri pārtin visas iespējamās filmas ar visiem iespējamajiem scenārijiem savā galvā par to, kā šis cilvēks Tevi zina.
Savādi.
Cilvēks ar vairāk kā gadu un dažus mēnešus nesatiktu birku.
Tā bija iepriekšējā JG nakts.
Pirms pulksten divpadsimtiem, jo tad laiks aizsauca uz ierasto azoti, lai iečukstētu ausī, lai Tev skaists šis gads ar vai bez manis...
Uzrunā vārdā un pavada Tevi līdz Tavam mērķim.
Izzog Tev telefona numuru, lai izzagtu kādu vakaru,un noskatās, kā Tu kāp pa kāpnēm, kā aizej.
Bet tiem, kas spēlē teātri uz skatuves, es laikam neuzticos...
Aizejot nosmaržo rīts, nekad nenotikušais un kanēlis.
Visur līdzi ir kanēļa smarža.
Vai es būšu mājās, ja šovakar kabatā ietrīsēsies telefons?
Es nezinu. |
|