Šķiet, ka jau paspēju Tev
pastāstīt, ka šajā pasaules nākšanas dienā es priekšroku dotu nakts pasēdēšanai
kaut kur Vecmīlgrāvja nomalēs.
Es gribētu saplūst ar
rūpnīcu siluetiem un Rudeni savā izaicinoši sarkanajā mētelī un mazliet
salstošām pēdām. Protams, bez cimdiem. Mazliet trīcošiem pirkstiem. (Validols
beidzies, nododiet, lūdzu, kāds manam pasta balodim!)
Man līdzi būtu
mājmaizītes un smieklīgais termoss, kur iekšā kūpētu karstvīns un ilgi krātie
vārdi. Tev līdzi būtu glāzes. Īstas vīna glāzes. Pēc to iztukšošanas es triektu
tās pret dzelzceļa sliedēm. Tā, lai lausku lauskās. Lausku lauskās. Un Tu tikai
mazliet pasmaidītu lūpu kaktiņos un nočukstētu – tas uz laimi.
Pēc tam mūsu abu lūpas
garšotu pēc krustnagliņām, bet mēs nekad par to tā arī nepārliecinātos. Vismaz
tuvākās diennakts laikā ne. Tāpat mēs nekad nesaņemtos, lai pajautātu viens
otram – vai drīkst tevi noskūpstīt? Lai gan es jūtu tos mirkļus, kad mūsu domu
zobratiņi rit precīzi saķeroties kopā. Tikai mēs klusētu atkal. Vai arī es
sāktu stāstīt kārtējo sižetu vakarnakt izlasītajam R.L. stāstam. Jo es
nezinātu, vai šim brīdim, šim jautājumam un saskaršanās meridiāniem un
paralēlēm būtu labvēlīgi laika apstākļi...
/Tu taču pasmaidīji, vai
ne? Jo Tu sadzirdēji, vai ne? Sadzirdēji zobratiņu tikšķēšanu. Jo šī nakts ir
klusa. Un mēs katrs savā laika joslā turam tagad rokās glāzi. Pilnu. Pilnu ar
krustnagliņām. Bet bez karstvīna. Pagaidām./
Daudz laimes Tev manā dzimšanas dienā... |