| Nr. rīga-skulte-rīga |
30. Aug 2009|11:58 |
Dejas vilciena šūpošanās ritmā.
Panks, kas lūdz pasmaidīt.
Lietus, kas sitas sejā, izspraucoties un lūkojoties melnajā naktī pa vilciena logu.
Zaļā anarhija. Un mēs tik divi tik pinkainā masā. Laime pilnīga.
Pret rīta pusi slapji pārrodamies mājās, mazliet panciski, ar liepziedu tēju somā un dunoņu sirdc apvidū, lai mīlētos visu rītu tik izmisīgi it kā nebūtu redzējušies gadsimtu, nevis diennakti.
*
Slapji peroni. Uz tādiem nepaliek pēdas.
Un arī atmiņas ne. |
|