| Nr. trīcošie pirksti |
7. Aug 2009|21:06 |
Un atkal šķiet, ka Rīgā ir tikai šī viena, mūsu iela.
Nepareizi izvēlētais maršruts, pēkšņā aiziešana no darba ofisa un, jā, tur...
Tieši tā, kā nodomāju no rīta.
Daži metri pa vidu. Daudz gļēvulības, kas neuzdrošinājās noņemt tās skumjās saulesbrilles 19 vakarā.
*
Un vispār tos, kas reiz dzīvojuši kopā, ir jāizmitina pretējās Zemeslodes pusēs.
Jāpasūta loģistikas speciālistiem izstrādāt tādus maršrutus, kas nekrustosies šai dzīvē vairs.
*
Roku trīcēšana ir pierādījums, ka tie viļņi, viņi ir bēguma stadijā.
Un kārtējās pārdomas par to, kas būtu ja mēs tur būtu palikuši? Kas būtu tad?
No kuriem jumtiem kurš būtu lecis?
Kuras rokas kuru no mums būtu ķērušas?
Vai tiešām tās pašas, kuras mūs apķer no mugurpuses no rītiem jau otru gadu? |
|