| Uz kraujas. Sniega laukā. |
15. Nov 2007|19:35 |
Arvien vairāk un biežāk manī iezogas holdeniskas pārdomas par to, ja reiz es aizeju no kādas vietas, tad gribu būt pārliecināta, ka aizeju uz visiem laikiem.
Uz neatgriešanos.
Mazāk kā mēnesis un man būs jāšķiras no šīs vides, cilvēkiem, emocijām, piektdienām, pirmdienām, diennaktīm, smiekliem, dejām, noreibšanām, nekurināšanas, mīnus grādiem, valodu skaņām, pirmajām kopīgajām rīta cigaretēm, otrā autobusa, mierīgās pilsētas, dušas šalkoņas naktīs, gultas istabas vidū, pasēdēšanām kopā, neveslīgās pārtikas kilogramiem un daudz, daudz asarām. Atvadoties.
Es gribēšu to visu ielikt savā koferī un ņemt līdzi. Bet zinu, ka nevarēšu. Un nevajag arī.
Es mācos atstāt visu tur, kur tas ir bijis.
Un nenest līdzi. Lai nav smagi.
Iekšā.
Bet pagaidām vēl ne.
Vēl baudīšu.
Līdz nākamajam kultūršokam.
Tad, kad Rīgas tramvajā atkal visi sēdīsies pa vienam.
Un nikni rūks ieslēpušies sevī.
|
|