| Melnie caurumi. |
11. Nov 2007|00:59 |
Tu prom.
Es kaut kur tepat mētājos.
Biju šodien Tornī. Pilsētu no augšas lūkot.
Meklēju sērkociņkastīšu namos mīlestības atspulgu - logos, jumtos, šosejās.
Biju akvāriumā. Un uzzināju, ka Zelta Zivtiņas vairs nav modē. Tās ir kļuvušas tādas iedomīgas, kā no "Cosmopolitian" vāka. Aizņemtas.
Bet vai maz vajag? Nezinu.
Biju arī planetārijā.
Planētām pieskarties.
Gaismas gadus skaitīt.
Un Piena Ceļš. Tas esot tikai nieka simts tūkstošus gadu plats.
Izdzīvosim.
Tad uz tā arī satiksimies.
Un vēl man liekas, ka biju ieklīdusi uz dažiem mirkļiem 2046 vilciena pieturā. Stacijā. Tāda tukša.
Vēl neviens laikam nav atpakaļ.
Viss atkal te ir apgriezies kājām gaisā. Varbūt kādreiz, citā ziemā, citā gadā Tev pastāstīšu.
Bet viss, ko varu teikt - dzīve ir pārāk traģikomiska.
Mēs nenotveram mirkli aiz astes.
Jo tas, tāpat kā ķirzaka, to vienkārši atmet.
Arlabunakti! |
|