| Antisociālais kroplis |
|
| 01:34pm 14/06/2018 |
| |
Kaut kā nu tā sanāca, ka lielāko daļu savas dzīves esmu bijis visai kautrīgs. Man jau kopš kaut kādiem bērnudārza laikiem ir bijušas problēmas komunicēt ar citiem. Cik atceros, vienmēr man ir bijusi neizpratne par sociālām situācijām. Nevaru teikt, ka biju viens no tiem “omg i’m so awkward!” tipiem, bet pat bērnībā man ļoti patika pasēdēt vienam un kaut ko palasīt vai paķēpāt.
Man šķiet, ka šo arī mani vecāki ļoti labi saprata. Bija reiz tā, ka sēdēju pie galda un, kā jau piecgadniekam pienākas, kaut ko ķēpāju uz papīra. Manus vecākus satrauca divas lietas:
1. Tas, ka, ķēpājot kaut ko uz papīra, ar sevi sarunājos.
2. Tas, ka zīmēju Kristus krustā sišanu. Lai gan šis ir saprotami, jo baznīcās biju saskatījies gleznas.
Bija arī tā, ka reiz vecākiem rādīju savus ķēpājumus. Ja pareizi atceros, tur bija no grāmatas nozīmēta mašīna. Kad vecāki sāka tipisko “cik skaisti, malacītis”, es paņēmu melnu krītiņu un visu pārkrāsoju.
Bieži bēdājos, jo man šķiet, ka man nav bijusi tāda forša bērnība. Līdz skolas vecumam negāju ciemos pie neviena, un pat skolas vecumā pēc stundām neko daudz nedarīju, arī vasaras pie omammas pavadīju.
Es jau nesūdzos, daudz laba man no tā arī ir nācis. Piemēram, man šķiet, ka diezgan labi saprotu, kādi ir cilvēku mērķi, ar mani runājot.
Tie laiki gan, man šķiet, ir pagājuši. Diemžēl vai par laimi apstākļi man piespieda komunicēt un pārvarēt savas robežas sociālajās prasmēs.
Taču tagad, kad studijas universitātē sākas pēc tikai 3 mēnešiem, man atkal parādās nelielas bailes un ierobežojumi.
Kādēļ šo rakstu? Ā, pavisam garlaicīgi — kolēģe tīrā latviešu valodā uzdeva pavisam vieglu jautājumu, un es domāju, ka viņa mani cenšas izjokot. Kaut kas tajā nebija.
Labi, may gods bless you!
Peace! |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
|
|