|
|
|
Novembris 15., 2023
16:58
Piektdien aizdevos uz piemājas optiku, lai nopirktu kontaktlēcas.
Viņiem bija pieejamas vienai acij, nebija otrai. Piedāvāja pasūtīt, lai piegādā vēl, es atteicos, ar domu ka paskatīšos centrā.
Centrā ar nebija.
Sapratu, ka laikam labāk jau aizdoties atpakaļ uz to piemājas optiku, palūgt lai tomēr pasūta.
Tajā pašā dienā vairs nesanāca. Pa nogali arī nē.
Aizdevos vakar, 20 min pirms slēgšanas.
Pārdevēja mani atcerējās, visa tāda “ahj, mums tikko bija inventarizācija, un šito nepiefiksēja, tagad diemžēl arī nav uz vietas.” Atvainojās, ka tā. Es teicu, ka ir okay, sapratu, ka tad attiecīgi laikam kaut kad nākamnedēļ tikšu pie.
A nākamajā dienā, šodien, ņem un 9:00 (kolīdz optika atveras) zvana, un saka, ka ir.
What?
|
Novembris 12., 2023
03:56
Kādam arī mēdz gadīties, ka ir pierasts pie kaut kāda objekta, izkārtojuma vai kārtības vidē, kas ir pazīstama, un tad, kad notiek izmaiņas (vētrā nogāzies koks, kas tur vienmēr ir bijis; nojaukta māja, kas tur vienmēr ir bijusi) paliek kaut kā mazliet skumji? Arī par it kā pozitīvām izmaiņām (piemēram, veco 7. tramvaju drīza aizstāšana ar zemās grīdas tramvajiem; Rail Baltica projekta ietvaros veiktās izmaiņas pilsētvidē).
Nevaru saprast vai es uztveru vidi kā daļu no savas identitātes, tādēļ šķiet, ka tā tiek apdraudēta, ja notiek izmaiņas, vai arī vienkārši esmu kļuvusi veca un “ņerr, neko jaunu nevajag, ir labi kā ir” xD
Tiesa gan - kad man bija kādi 10, un mājas tuvumā nozāģēja koku (kuram principā it kā nebija nekādas sentimentālās vērtības) bēdājos arī jau tad.
|
Oktobris 23., 2023
02:13
Lietas mainās diezgan strauji, un lai gan nav zināms, vai tas tā būs visu laiku, tomēr šķiet, ka sliktāk nepaliek.
|
|
|