Astora

regresija. ar skatu uz leju. man ir apnicis būt tai labajai un foršajai. tam nav jēgas. es ienīstu cilvēkus, kas man izpisuši dzīvi un sapņus, tāda ir sabiedrība, degredācijas iedvesma
riebums pret sabiedrību.

manī ir daudz naida, pat nezinu kur tas viss ir radies

ja cilvēkam nenoglauda pa spalvai, viņš apvainojas, ja cilvēks pret cilvēku ir atklāts un pasaka pat mazu negatīvu iezīmi par to ka to otro viņu nesaprot, viņš arī apvainojas. cilvēki prasa, lai citi ir godīgi, patiesi, bla bla bla. bet ja cilvēks ir patiess pret otru, tas otrs atkal apvainosies, jo ar patiesību nesaprot tikai pozitīvu domu, bet arī mīnusus. un atkal seko apvainošanās. dilemma?

esmu nolēmusi savu profilu draugiem.lv ar laiku dzēst. un tam ir pamatots iemesls. bet cilvēki, ar kuriem vēlos sazināties, sazināšos jebkurā gadījumā. viss. tas ir viss mans sakāmais šovakar.

kāpēc gan neesmu "vecene ar pautiem". mana jūtīgā pasaules uztvere mani nobeigs. romantika un marazms. un sevī man tas riebjas. visī manī saskata naivumu un absolūto romantiku... un es to ienīstu. nevis viņu, bet sevi, par to ,kas patiesībā esmu.

ir cilveki, kuriem mana dzive nav vairs vietas. ir cilveki, no kuriem jaatsakas, lai savu celju staiga. pareiza izvele, viens no pareizakajiem lemumiem, ko esmu pienjemusi. es runaju par draugiem. neistajiem gan.

ja es nejūtos kur gaidīta un vajadzīga ,es to dzēšu gan no dzīves, gan runa ir par domubiedru grupām.
viss, ir lietas, ko nespēju izturēt, jo man ir par smagu šis spiediens. nespēju. apnicis. pietiek.

esmu secinājusi, ka man ir tikai viens patiess draugs. kaut kā dzīvē sanācis, kad aizdomājos vai ir patiesi draugi un secinu - kāds ir, bet būtībā, nav. ir tikai pa kādam tuvam cilvēkam, kas ir tuvs. vairāk nav. tie citi meklē čenelingus, informāciju, nosist laiku un ko nu kurš. bet tāda sajūta, ka tie sirdsdraugi, ar ko dalīties priekos un bēdos,privātās dzīves aizkulisēs, bāc, kur to ir maz. ...

cik patiesi draugi esiet jūs kādam -tādai pašai sirdij, kas vienotas uz tās pašas stīgas?
tā interesanti, vienkārši, parunāt par šo tēmu.
man šodien tā aktuālu, kaut rīt būs vienaldzīga.

apbrīnojami kā metal mūzika apvieno cilvēkus. nebiju domājusi, ka esam tik daudz. tagad ietusēju reiz pa reizei arī ar francūžiem ,kas mācās manā uni, nu neko, forši. līdzīgs līdzīgu pievelk. laikam tā tas notiek. bet tas ir labi. mani apmierina.

man liekas, ka cilvēki mani izmanto, lai satiekoties "nosvietu" laiku vai lai dalītos ar savu sasodīto vietnulību, kad vienkārši - ...nav ko darīt.
es vienkārši tā jūtos attiecībā uz 99% procentiem cilvēku, kas ir manā dzīvē. viens procents būs mana ģimene un mans mīļotais cilvēciņš.
un es tā jūtos, padarīt neko.

jūtos slikti, bet izskaidrot kapēc nudien nemāku. zombijs bez jūtām raksturo visu manu noskaņojumu :(

drīz arī man dzimto māju nebūs. ko vēl? kas vēl? arī tur vairs nē? viss, man nav ko teikt. visi ceļi ved laikam uz Rīgu. nu labi. savādi. tas viss ir savādi. zīme? hmmm

black metal atpūtina manu prātu

ja Rīgā dzīvokl iatrast jaunu kur dzīvot nevar, jo pa 500 LS nav vērts maksāt, laikam jāatgriežas laukos. sāpīgi, nežēlīgi sāpīgi šķirties būs no draugiem, interesēm, no savas dzīves un visa pārējā.

man ir bail, ka nespēšu tikt ar visu galā. runa ir par mācībām ;((((

bez mīlestības nedzīvojiet

šausmīgi gribas teikt Ekziperī vārdiem : acis ir aklas, ir jāmeklē ar sirdi. esmu apņēmusies beidzot izlasīt "Mazo Princi".
mīlestība mani ir atradusi un es viņu arī.
beidzot.

vakarnakt miluls atrakstija sms cik ljoti mani mil. visu nakti pec tam nevareju aizmigt, tads patikams nemiers. ta gribejas pieglauzties un samiljot, vismaz kakjim shodien tiks daudz glastu :)

vakar gandrīz 10 centimetru garu naglu izdūru caur kājai, fu kur pretīgi, šodien kā klibs mērkaķis :D