Astora

neviena attiecību sīkā krīze nedrīkst ļaut meklēt aizraušanos apkārt. ja man ir viens, tad man ir viens. viss pietiek. un johaidi, es tomēr viņu gribu atkal satikt. nu jā, viņš māk uzmodināt apdzisušu dzirkteli, neļaujot skatīties apkārt. bāc. es viņu dievinu, bet nezinu kā spēšu pārdzīvot tos 200 kilometrus kas mūs šķirs, kad būs jāmācās ... jālūdz sargeņģelis palīgā, lai savilktu galus ar viņu un skolu.

pat ja Tev ir draudzene, pusizjukušas attiecības par kurām žēlojies, kaut man nav labāk un Tu to zini, es pakaļ Tev neskriešu un aizrīšos ar savām emocijām. Izdzēsīšu Tavu telefonu no mobilā kataloga un izlikšos ka man ir vienalga, dziļi vienalga. Uzlikšu Rammstein ,paķeršu kādu aliņu un domāšu, ka Tu esi man kļuvis vienaldzīgs dažu stundu laikā. patiesībā, esmu pietiekoši liels cilvēks, lai saprastu, ka man nespīd, lai arī Tu tagad pārvācies uz jaunu dzīvesvietu kā man saki, lai arī Tev viss beidzas ar viņu, to meiteni, es pierādīšu sev, ka varu iznīcināt to emociju mazumiņu kas man ir pret Tevi. tas prasīs laiku, mazliet asaru un piepūles, bet es apsolu, ka centīšos par Tevi nedomāt, negaidīt īsziņas vienos naktī un izlikties, ka ir vienalga. sūds ar to, kas vird iekšā ,to galvas reiboņu vien no tā, kad reizēm ielūko manu profilu draugos, man ir pilnīgi vienalga (es vismaz centīšos tā domāt). Es atgriežos pie tā, kas man bija iepriekš un jau visu šo laiku, es izlikšos viņa priekšā, ka man viņš ir mīļs un dārgs, es teikšu, ka man visu laiku viņu trūka un atkal varbūt būs tā kā agrāk, bet Tu sameklēsi sev jaunu skaistuli, jo Vecrīgas ielās viņu ir pāri pārēm. Bet es apsolu, ka viss tas, kas ir pie manis, tas taps mūžam noklusēts un iznīcināts.
Un varbūt šī būs tā situācija pēc kuras es iemācīšu citus par to, kā iznīcināt nevietā radušās emocijas un kādam būs reiz vieglāk ,jo es ceru, ka arī es tapšu no tām atbrīvota.
Bet visvairāk šajā situācijā mani gan iepriecina ir tas, ka Tu nekad neizlasīsi šo tekstu un nekad neuzzināsi par šīm emocijām. pat pie alus kausa, kad satiksimies, pat tad kad es būšu smagā reibumā, pat satiekot Tevi pie Depo sliekšņa , es klusēšu kā akmens ceļmalā -mēmi un mūžīgi
....

neticiet tam ko saka kārtis,neticiet kāršu licējām,Tarot, tas viss ir sviests un tas viss ir meli. tikai acu aizmānīšana ar veltīgām cerībām!!!!!!

ir sūdīgi, bet varu derēt, ka ne labāk. kā jau man, mīlestībā neveicas nekad un johaidi, nevaru sagaidīt augstskolu, kad varēšu līdz kaklam ierauties mācībās, lai aizmirstu par visu pasaulē.

vēl tikai trīs gadi un es oficiāli varēšu sevi saukt par... vecmeitu.
visas tās, kurām nekad neveicas mīlestībā (esmu diženākais piemērs, jo neveiksmes šajā jomā nekad mani neatstāj :D ) laipni gaidu jau savā vecmeitu pulciņā. par feministēm sevi nesauksim,neesam tik rūdītas kā amerikānietes :D

apnikusi šī bezemociju dzīve, bezemociju attiecības. sex dēļ tā, ka tā vajag vai lai piepildītu dabas pieprasītos robus. šķiet, ka atkal patvērums tiek meklēts pašā skumjākajā, kas saucas... alkohols. vai tiešām man tāds liktenis, bet nezinu kur vaira likt savas skumjas un savu...bezemociju dzīvi.
pasaule nudien mani aizmirst. vecie draugi, paziņas
visi.
šķiet, ka mēs atkal satiksimies pie vecās labās ,bet negribētās pudeles. citur patvērumu un mīlestību vairs nesaskatu.
vien aizmirsties gribas no šīm bez-emocijām.

pat nezinu kur likt tik daudz sāpju un skumju, vilšanos un apnikuma, cik sakrājies patlaban

man viņš patīk no reizes uz reizi arvien labāk un labāk kamēr šis pašreizējais mazāk un mazāk. Bet ko padarīsi sajūtām, ja tās mēdz būt reizēm spēcīgākas par nabaga saprātu. nē, es nerunāju par kaisli, bet gan par to sajūtu kad reizēm ieraugu viņu - kaut garām ejot. viss sagriežas kā ķīselī un ej nu saproti -vai esi pasakā vai uz Merķeļa ielas.

es neticu tam, ka apprecēšos 23 gados kā saka visas zīlnieces un tie tur astrologi, tas nav iespējams. nu nav nav nav. vēl tikai nedaudz vairāk par pusgadu līdz tiem 23 gadiem ,bet nav līgavaiņa. un vispār, es nemāku uzņemties tādu atbildību - jo nav tik spēcīgu emociju. bāc... nu kāpēc viņi visi man tā saka, nu kapēc????????????? nē, tas nav reāli - nu nav nav nav nav nav....man patika viens, tagad iepatikās otrs, bet es neesmu dzīvotāja ar kādu kopā. NEKAD VAIRS !!!!
....
un astora nosolās līdz 30 gadu vecumam raut klapi vaļā, lai ietusētu dzīvē tā smagāk - bez mazuļiem ( ja kādam ir bebis, esmu izcila aukle, jo dievinu sīčus, izņemot gan savējos kuru nava vēl) ,bez laulībām un visiem tiem sviestiem.
jācer ka izdosies ,jo tie tur kas dzīvo augšā izdomā visādus brīnumus
ai.

smags un melns mākonis gāja pār manu galvu. drūms un pelēks tas bija. BIJA. viss noskaidrojās, uzspīdēja saulīte un Dieviņam par godu ,ka viņš mani apžēloja,Katedrālē noliku svecīti ;))

man nepatīk iet pa kreisi, slapstīties un melot, bet patīk tomēr viņi abi. viens ir, bet tas otrs kaut kur nedaudz sirdi aizķer, zinu, ka laikam palikšu ar to pašu, bet tomēr. Tomēr jel gribas to otru. Nu jā, man jau apziņa strādā, ka nav labi krāpt un nav labi uzturēt paralēlus sakarus. Bet vienalga, tas pirmais sagādā reizēm tik daudz skumju. bet tas otrs raksta tik daudz īsziņu, nu jā, man viņš patīk ļoti, bet nav godīgi pret to pirmo. Jūtos kā cūka, bet nē, es laikam nemelošu un palikšu pie tā paša, lai arī neko daudz laimīga, bet tomēr - tā apziņa, tas prāts ,nu tas cīnās par taisnību savu

tā uz šīs pasaules man ir palikuši divi labi draugi. TIKAI. bet arī tas ir zelts ,kas liek smaidīt fucking debila brīdī. Vismaz tajā mirklī kad atrados uz slimnīcas robežas, viņi mani noturēja uz pekām ar savu atbalstu, pilnīgi vai ka prieks.

mans zaķītis atkal ir pie manis. mans mīlulīts, mans.... :* :* :*
ne ne ne nejau puisis
KOMPIS
:))))))))))

ta pa riktigam gribas iemileties, ta pa istam ka salda tilza lubene, bet ne, es nespeju, mani nav ne kritpatinjas no romantikas. tatad, sanak, ka mileshu nevis otru, bet tikai sevi. nu baac, bet veleshanas ir, savadak ta dzive bez milas emocijam skjiet totali tuksha. vajadzetu taka, bet nu ja, Dievs mani laikam bus ievelejis tikai vienistabas dzivokliti un pamestu runci -es gan no sirds ceru, ka ta nav taisniba.

skumji, bet fakts, bet mans labakais draugs precas. ta vienkarshi, precas. mana labaka draudzene labpratigu merkju vadita sataisijusi sev bebi. nafing, es driz tuseshu ar tinjiem, ja jau mani tagadejie lielaka dalja precas ,kopa dzivo. debilie, sev dzivi beidz kopa. gribas izteikt lidzjutibu, bet nu sakozu zobus un izsakos pat dzejas rindas bezmazvai.

man vinja pietrukst visnegaiditakaja mirkli - puku dome, zem zvaigznjotas debess, pie kompja ,pat glaudot suni, liekas, ka samiljotu vinju.ta jauki.

Šodien saskrējos ar mazu bebi. Smuks, jā. Bet nafig viņus, brēc ,kliedz, ņemas, pamperi smird, pilnīgi sabijos. Pamatīgs pē. Paspēlēties jau feini, pavērot arī, bet nē. Savus fui uz kādu ilgāku laiku, negribu sev liekas problēmas uzkraut. Būtu labi piedzemdēt bērnu, atdot uz gadiem 10, lai izaudzina kāda instance un savākt jau „ gatavu” atpakaļ. Miers mājās un nervi veseli. Nē, man tomēr riebjas mazi bērni ,īpaši zīdaiņi. Lai dzīvo Brīvība.

laikam jasak domat par aadas ekidepejumu, savadak uz moca nosalshu. baac vel shitadi man izdevumi paradijas.