Astora

Šodien piestaigāju pie draudzenes viesos.
Viņai bebis piedzimis.
Smuka bez gala, mana mīlulīte jau no tiem mirkļiem ,kad sajutu, pieliekot roku pie lielā punča.
Tagad, nedēļas trīs, nu superīga. Dabūju paaucināt, bet oi, pie Pampers mainīšanas vēl neķēros. Man bail.
Bet savādi, tas, ka nekādas tādas baigās matišķās sajūtas manī tas nerosina ,arī bebim gatava vēl neesmu galīgi.
Draudzene jau nosmēja : viņai vaigas draudziņu vai draudzenīti .
Njā. Izskatas, ka manī nav vēlmes pēc bērna un visu to, kas saistas ar vārdu „ māte”.
Varbūt vēl savi gadi desmit ,kā tagad daudzas to dara, arīdzen pagaidīt. Nu tā, uz 30.
Kad ir 30 gadu, stabils darbs, dzīvoklis un tad uz 35 to bebi arī ieplānot.
Oi, ilgi vēl.
PA to laiku tik daudz kas jāizdara, jāsamācās visādas gudrības un pieredzes.
Ai. Bet varbūt es nemaz nemācētu būt laba māte un patiesībā neesmu tam radīta.
Nu kas to lai zina.
Vēl vismaz desmit gadi priekā. Man ir tikai 23....
Tik daudz vēl priekšā laika tikai priekš sevis.
Oi, pus dzīve