Astora

dalju salaidu griste, dalju aizlaidu posta un paliku pie taa, ka atgriezos tur, kur biju vel pirms pusgada, tur kur veel kaads dazreiz ari gaida varbuut. taada dzive, ja nemaaku to veidot, seko regress, galvenais, ka pati to apzinos, ka nekas nesanaak, bet ko nu vairs, nu i jau par veelu laikam ko mainit, jo pat nezinu ko.
plus vel tas divainis sapnis kuraa man ziileeja nakotni lika aizdomaties, kaut pec ilgas pratoshanas nonacu pie secinajuma : neko nesaprotu, tam visam atmetot ar roku.
bez darba ari lidz jaanjiem, nu jaa, kas to lai zina ko vel sadarishu pa to laiku. brrr...