Astora

atceries to dienu, kad pirmo reiz TEvi ieraudziju? es gan, tas zilaas acis, zilbinosho smaidu. ai kaa manm tas patika . jau pirmajas sekundes Tu mani apberi ar tadu nergjijas ladinju, ka es paceelos gaisaa un gandriz aizlidoju uz rozaa taalem.
es skatijos debesis un gandriz palekdamaas skreeju majas no prieka.
cik toreiz gan biju maza un naiva. bet laimiga aridzen
tagad, kad dzive iegriezusi un paradijusi savu skumjo pusi, man atkal gribetos ielist pie TEvis un sasildities. bet nee... nekad vairs.
ja Tu zinatu kaa dzive paspejusi nodarit paari, noteikti.
bet vienmer, kad atminos TEvi ,to smaidu , kas it kaa saka - ej, es gribu raudat un sacit - uz kurieni gan.
sap. ir gruti. bet laikam ta ir mums visiem. vismaz man, Tev toreiz.
atceroties pedejo tikshanos, es gribeju, lai nekad taa nebeidas
bet labais jau atrak beidzas, sliktais velkas ar vienu kaaju un krukji. ilgi gan.
shodien, kad pagajushi tik daudz gadu. veljoprojam tik daudz jautajumu.
viens neaiziets solis un varbut mums butu tas mazais ,ko tik ljoti reiz gribejam. atceries, tacu. es soliju, kad busim pieaugushi, vinsjh buus. bet nee...
un atkal kaa krustceles stavot, es skatos uz to balto sniegu, kas putenjo kaa manas zemapzinjas emocijas ,man gribas pajautat.
kapec TEv bija jaaiziet, ja bija tik ljoti ljoti labi
kapec man bija jaredz shis saapes un nodeviiba. izmantoshana un nekrietniiba
ja Tu zinatu, cik daudz Tu butu mani pasargaajis...
un atkal es Tev zemapzinjaa luudzu
palidzi man iztrueet....