Astora

cerams, ka es noteikti, kad man būs sīči, nebūšu tik traumēta kā mana māte, kura uzspiež savu taisnību un savus uzskatus pasludina par pašiem svarīgākajiem , jo citas taisnības nav. lai piedod vispasaules Dievi, bet man viņa nudien krīt uz nerviem ar mūždienīgo žēlošanos par slikto dzīvi un to ,ka pasaulē izņemot viņu, nekā laba nav. jo tālāk no senčiem ,jo labāk.

smējos savam Mīļumam, ja būs sīcis, lai ir viss skats labāk lai nāk no viņa, izņemot manas zilās acis. ek, šodien iedomājos, a ja nu sanāks, viņa brūnās acis un lielākā daļa no manis? ai, es jau malos tikai par ārējo izskatu, ar viņa raksturu un skatu būtu ideāls sīcis. njā, atliek vien pasapņot, kad, ko, kā, kāds būs. nu cerams, cerams :)))