Astora

neveiksmīga dzīve mani mīl un pie tām esmu pieradusi tik ļoti, ka jo sliktāk jo labāk. utopija. pohuj, viss ir pohuj.
rīt jaaizveļas pēc melnās matu krāsas, ceru, ka sanāks piķis.

arī gaišie reiz kļūst tumši
tuma ir stiprāka par gaismu, tā ir.
vājie padodas tās pretīgajam valdzinājumam.
dzīve miskastē : nožēlojama, grumbuļainai, sāpēm pilna.
prieka nav, saules vietā tiek gaidīts lietus un drēgnums.
katrs aiziet savu lemto ceļu, laimīgs kļūstot
cits nokrīt miskastē, lai tur arī gulētu smiltīs un dubļos.
kas teica, ka eņģeļi nekrīt
un kā vēl
vājums ir visos, tikai kas tam ļaujās.
man kāja paslīdēja un ļāvos, laikam par daudz.
bet katram jau savs, katram ...