Pārskatot to, kas istabā, secināju, ka man aizķērusies basģitāra, tā arī to spēlēt iemācījusies neesmu, šķiet, ka tuvākajā laikā arī netaisos pat. Vēl, kokle, ko man svarīgam cilvēkam dāvināja Mārtiņš Brauns, ņemot vērā šī cilvēka svarīgumu, tā kokle ir piemiņas rekvilija, ko nepārdošu, jo pēc tā cilvēka nāves tas ir sevišķi svarīgi. Ai, es kā suns uz siena kaudzes, pati nelietoju, ar citiem nedalos. Bet nē, izdomāju, pielikšu to kokli tā, lai priecē acis, uzlikšu Latvijas karodziņu un piesiešu klāt savu vecvecvecvec...mammas austo Krustpils jostu. Un mana istaba būs tautiska, nu okei, kompis visā šitajā gan neiederās, bet tas štrunts, tas piedodams, kā nekā 21. gadsimts :))