kā es ienīstu savas pagātnes ēnas, savu miršo Es, savu Es vēl pirms gada, tās vairs nav. tāpēc šausmīgi ir redzēt to, kā tās pašas pretīgās kļūdas pieļauj man tuvie cilvēki un es jūtos tik bezspēcīga viņiem ko skaidrot, ko mācīt un ieteikt. bet sirds sažņaudzas domājot ,pa kādām tumšām alejām tas aizved cilvēku, to pieredzi ,kuru labāk neiegūt ...