Dārziņš - 15. Novembris 2007

tāda sajūta, ka gribas vemt,
bet ne jau fiziski, bet kaut kā savādāk.
kaut kāds nelabums un želeja.
it kā jau viss pa lielam kārtībā, bet tā želeja...

smadzenes želejā - jaunā delikatese.

man ļoti gribas saskatīt dzīvei kādu jēgu,
bet neredzu.

tu dzīvo, cīnies, raujies, nomirsti un tālāk ko, kāda jēga no tā visa bijusi?
tālāk ir tikai pieņēmumi, kā ir, to neviens nezin,
varbūt, ka tālāk vispār nekā nav,
nav nekādas karmas, citas pārdzimšanas, augšāmcelšanās, elles vai paradīzes.

varbūt, ka dvēsele pēc tam iekrīt lielajā, malnajā caurumā un pazūd un viss,
un nav pēc tam vairs svarīgi - esi bijis labs, slikts, slepkava, maniaks, svētais, žēlsirdīgais, cietsirdis,
jo viss ir viens.
sliktam būt pat ir labāk, jo dzīves beigās tikai jānožēlo visi grēki un tev tikšot piedots, a ja visu dzīvi esi bijis labs, tad tev beigās nekādu bonusu nav,
grrrr,
pilnīgs sviests,
karoč,
never mind.

politika mani neinteresē pilnīgi nemaz.

nebūtu šovakar jāiet spēlēt basketbolu, toč piedzertos,
lai tā želeja galvā mazliet pašķidrinās.