Dārziņš - 10. Februāris 2007

vakar tusējot hatonā es atkal satiku to džekiņu, ar kuru mēs toreiz, vasaras beigās iznesām no hatona ārā gultu, turpat, netālu nolikām un tad apgūlāmies tajā, apsedzāmies ar palagu un , guļot uz muguras,blakus viens otram, skatījāmies zvaigznēs. bija mazliet vēsa, skaidra nakts - kā jau vasaras beigās, kad debesis ir pilnas ar zvaigznēm. turpat, no hatona skanēja mūzika un cilvēku smiekli un skaļas balsis un toreiz mēs runājām par to, kā kurš no mums jūtās šajā pasaulē un kas notiks ar mums, kad mirsim, par cieņu, mīlestību, draudzību.
vakar mēs arī daudz runājām, daudz dzērām un pīpējām un atkal bija tā foršā sajūta - kad saproti - jā, šis cilvēks jūt un saprot mani un es viņu.
interesantākais, ka man pret viņu ir tikai maigas jūtas, simpātijas - nekādu brutālo instinktu, sajūtas, kā kādreiz agrā tīņa vecumā, pirmoreiz iemīloties - tik tīras un gaišas jūtas.
es nemaz nezināju, ka spēju vēl kaut ko tādu just. man patīk, ka es no viņa neko negribu un līdz ar to esmu brīva.

un šodien, neskatoties uz pamatīgo daudzumu iznīcinātā alkohola, jūtos vienkārši kapitāli!
ar brāļiem pasitam klačiņu un ir tik forši, paklausamies muzačku, kādu ikdienā neklausos un līksmi ap sirdi.
yeah!

nu, tad astala vista, beibī!
es eju kost!