Dārziņš - 31. Maijs 2005

šorīt jūtos tik labi, ka bail teikt, ka nepazūd...

...kaut nu es zinātu, ko viņam sacīt. Vai ko pajautāt. Reizēm viņš šķiet man tik tuvs, un tomēr šai tuvībai nav nekāda sakara ar to, kas tiek jautāts vai sacīts. Citreiz atkal viņš liekas tik tāls un it kā noskatās manī no kāda novērošanas punkta, kuru es neredzu. Un vēl citās reizēs viņš ir vienkārši bērnišķīgs, un starp mums nav nekādas saskarsmes.
Dažkārt, domājot par to, man ir licies - ideja, ka cilvēks var uzminēt, kas norisinās otrā cilvēkā, ir tikai maldinošs teiciens, retoriska figūra, pieņēmums, kas ļauj noticēt, ka starp divām savā dziļākajā būtībā svešām cilvēciskām būtnēm iespējama zināma domu apmaiņa, taču patiesībā divu cilvēku attiecības ir pilnīgi neizdibināmas. Pūles izpētīt, ko domā otrs, rāda nepatiesu ainu. Es, manuprāt, tiecos pēc tādas saskarsmes, kurā tas, kas Krisam prātā, parādītos neizkropļots. Bet, tas, kā viņš uzdod visus tos jautājumus, -nudien nezinu...

(c) fragments Roberts M. Pirsings "Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla"