Dārziņš - 21. Maijs 2005

šorīt gāju caur Vecrīgu un nopriecājos, ka jānāk uz darbu, jo tik brīnišķīgs rīts -
silts, svaigs, vēl nepiesmirdējis
ja būtu brīvdiena, noteikti būtu šo skaistumu nogulējusi...
bet vakarā ... jā, vakarā uz laukiem, pie jūras, pie kaijām un smiltīm
viena
...ideāli

tā nedaudz aizdomājos par to "draugu tēmu" un secināju, ka patiesībā apziņa, ka man nav draugu manī ir tikai kādus 3 gadus.Pirms tam, pusaudža vecumā un agrīnajā jaunībā man draugu bija daudz, vairāk, kā spaļu zirga sūdā, a tad, vēlāk man tas viss sāka likties lēti un tizli un nevajadzīgi
un es sāku negribēt draudzēties...
a kāpēc, ta hren viņ zin.

izdomāju - mans labākais draugs man ir es pats
un vēl laukos tas baltais, smukais runcis ar gaišzilajām acim...
es han viņu reti satieku, jo viņš arī ne ar vienu nedraudzējas un turas savrup - kaut kur dobē sēž vai pelēs un putnos iet...

draugs - tas ir cilvēks, kurš par tevi zin visu. bet kuram tu tik un tā patīc...
tāda ir laikam drauga definīcija.
un tur arī tā problēma - draugs nekad nevar būt objektīvs līdz galam, viņš vienmēr ir tavā pusē, lai kādas muļķības arī tu darītu.
tad jautājums sekojošs - kas ir draugs - vai tavs pašapziņas plāksteris vai tavs personīgais klauns, vai kaku kaste, kur savus dvēseles sūdus aizpeldināt...
vai ir arī kā savādāk tas viss apskatāms?