Asiize

asiize @ 03:28 pm: history
Es cīnos par telpu sev, absolūti nerēķinoties ne ar ko citu.
Saule, Tu esi eņģelis. Es – Motorpele no Marsa.
Gribu aizbraukt pie māsiņas. Viņu mīlu ļoti. Viņa it kā saprot mani.
Skursteņslauķa baltā sirds neļauj aizmigt bendes sievai. Es vēl esmu, un Tu vēl esi. Ielīst stūrītī un klusiņām nobeigties. Nomirt tagad un tepat. Bez ceremonijām un asarām doties pie Dieva. Arī jūs, mani mīļie, tur nokļūsiet visi kā viens. Jā. Manī ir tik daudz ļaunuma, ka varētu kalnus stumdīt, bet nav mīlestības.
Nav galvenā. Es esmu slikta, rūsas bērns. Neīsta, mākslīga. Kā tās mākslīgās puķes, kas jau 10 gadus stāv uz opja kapiņam blakus esošā. Jau bērnībā brīnījos, kā tā var būt, ka puķes uz opja kapa arvien novīst, bet uz tā blakus kapa stāv kā stāvējušas. Nelieciet uz mana kapa mākslīgās puķes.
Es esmu no tām, kas raud zem segas.
Es esmu no tām psihiski nelīdzsvarotajām, kas allažiņ, tiklīdz, kā maķenīt smeldzīgāk ap sirdi, ir gatavas nomirt.