Tas ir diezgan neērti. Vistuvākā jūtos ar tiem draugiem, kas ir lietas kursā par manām attiecībām ar džekiem un par kuru attiecībām es arī daudz maz visu zinu. Ja uz jautājumu, kā iet, sāku stāstīt par savu jauno kolēģi, jaunajiem priekšmetiem skolā, izlasītajām grāmatām, redzētajām izrādēm vai atklājumiem, ko sniedz kristīgā ticība, man reizēm īsti netic, pārmet izvairīšanos un slēpšanos. Sanāk, ka ir jāstāsta visas tās personiskās, tīrās/netīrās lietiņas tāpēc vien, lai uzturētu šo atklātības līmeni, kas sniedz patīkamu saprašanās, tuvuma un, cik paradoksāli, drošuma izjūtu. Lai gan no otras puses.