Tomēr laiku pa laikam atsevišķi notikumi mani kaut kā ļoti spēcīgi satricina. Atceros to nakti, kad atnācu piedzērusies mājās un internetā izlasīju par Hīta Ledžera nāvi, momentā skurbums pazuda kā nebijis, izlasīju visus komentārus, visu, kas sarakstīts un turpināju dienām sekot līdz, vai neparādīsies kādas jaunas versijas par nāves apstākļiem.
Tagad tāpat ir ar to Air France lidmašīnu. Lasu visu, ko var atrast, nemitīgi galvā uzburu ainas par to, kā tas notika, iztēlojos tuviniekus lidostās un tamlīdzīgi.
Tanī pat laikā citus notikumus, nāves un traģēdijas es visbiežāk vispār palaižu garām (Gluži nesen tikai uzzināju par Natašu Ričardsoni.)
Tā pat nav līdzjušana, es nezinu, kas tas ir.