Asiize

asiize @ 08:32 pm: vairākus gadus vecas atmiņas:
...Tu iemācīji man stāvēt uz pirkstgaliem un elpot tā, lai svece nenodziest un lai pieneņu pūkas neaizlido. Reizēm tu mēdzi man aizdot savus puseņģeļa spārnus, lai es redzētu mežus, upes un balto lāču rezervātus no tiem pašiem skatu torņiem, no kuriem Tu tos vēro ik dienas. Reizēm tu uzliec man uz sejas dūnu spilvenu, tad es kļūstu mēma, bet vēl biežāk ir reizes, kad Tu pienāc man klāt un samīļo mani tā, kā man visvisvairāk patīk, tad es vairs neesmu mēma - tad es varu dziedāt vecās Paula dziesmas, tad es spiedzu, smejos, kožu – tātad dzīvoju. Tu liec man gribēt dzīvot. Reizēm Tu esi smilšpapīrs un kaitini mani un liec man pārtikt no šokolādes. Tu jau droši vien mani, ka esi nodzēsis daļu manas vecās pasaules. Bet es par to nemaz ar tā dikti neskumstu, jo tās vietā Tu jau ar šo to uzzīmē...