Asiize

asiize @ 10:30 am: "Es grimu jūtās līdz ausīm. Mani pārlieku mīlēja, bet, tā kā es sevi nemīlēju, loģiski secināju, ka tie, kuri mani mīl, ir stulbi... pat ļauni... un pamazām vien es sev radīju pasauli pēc sava mēra... bez šallēm, bez vecākiem. Tukšu un mirdzošu kā ziemeļu ainavu, un pa šo pasauli es klīdu nenoguris un nepielūdzams, taisnu degunu un asu skatienu... ne reizi nesamirkšķinot acis. Aiz slēgtām durvīm es trenēju šīs spējas stundām no vietas, un, kad sāka līt gaužas asaras, es tās nekavējos izliet pār varonības altāri; nelokāms, valdonīgs un nicinājuma pilns es dzīvoju intensīvu dzīvi..." (B.Viāns)