Asiize

asiize @ 11:47 pm: Kā Tēja raksta - "es gribētu nevienu nepazīt", kaut kā tā līdzīgi. Nevienu, ko zinu līdz šim, nevienu no tiem, kuru priekšā jūtos vainīga. Es gribētu pazīt kādu no jauna, kuram izstāstīt savu storiju, kurš objektīvi saliktu lietas pa plauktiņiem. Bet no lielākās daļas man ir kauns. Par niekiem, par savu nekonsekvento rīcību, par mainīgo garastāvokli, par neizmantotajiem padomiem un ieteikumiem, nenovērtēto atbalstu. Ļoti kauns un vaina kopā. Un ar tiem abiem ir ļoti smagi.
Es pat savu pilsētu nespēju īsti sajust. Es prātoju, kas man traucē izlīt pa Rīgas ielām, saukt visas šīs sienas, krodziņus, bodītes, krustojumus un pagalmus par saviem. Un sapratu, ka traucē bailes, nemitīgās bailes kādu satikt. Tos, kuru zvanus telefonā negribas celt, tos, kas domā, ka esmu labāka nekā esmu, tos, kas jautās, kā iet, tos, kuriem atkal būs jāmelo, jo nevar īdēt vienmēr, cilvēki gaida rīcību no manis, gaida to "nu jau ir labāk". Un reizēm gadās, ka kāds labs cilvēks neko nejautā, tikai apskauj vai vismaz saspiež plecus, tad es raudu, jo žēl sevis, ļoti, ļoti. Tāpēc, ka man iekšā, tur nav nekā, pat ne viedokļa par kaut ko. Jo vairāk tu cilvēks pārdzīvo (piedzīvo), jo mazāk kategorisko uzskatu paliek. Kaut kādu nosodījumu vai reižu, kad pacel pirkstu pie deniņiem, rādot čok-čok. Tu vienkārši saproti, kas jebkas var izraisīt jebko šajā trauslumā.