:
Vispār man ir labi vienai, katrreiz, kad iedomājos, ka nav, satieku uz ielas kādu, kurš apkampj.
: G.Trākls - Kaspara Hoizera dziesma (atdz. J.Boiko)
Viņš patiesi mīlēja sauli,
purpursarkanu no pakalna
kāpdamu lejup,
Meža ceļus, melno strazdu dziedādamu,
Un zaļokšņa prieku.
Nopietna bij viņa dzīve koka ēnā
Un skaidrs vaigs.
Maigu liesmu Dievs ierunāja viņa sirdī:
Vai, cilvēks!
Mēms viņa solis sastapa pilsētu vakarā;
Savas mutes tumšo balsi:
Es gribu jātnieks būt.
Bet viņam sekoja gan krūms gan zvērs,
Baltu ļaužu tumsasdārzs un nams
Un slepkava jau dzina viņam pēdas.
Patiesīgam pavasaris un vasara,
Un rudens jau, prom viņa klusie soļi
Sapņotāju krēslainajās istabās.
Naktī palika ar savu zvaigzni viens;
Redzēja, kā kailajos zaros krīt sniegs
Un tumstošajā priekšnamā
slepkavas ēna.
Sidrabaini nogrima nedzimusī galva.
Viņš patiesi mīlēja sauli,
purpursarkanu no pakalna
kāpdamu lejup,
Meža ceļus, melno strazdu dziedādamu,
Un zaļokšņa prieku.
Nopietna bij viņa dzīve koka ēnā
Un skaidrs vaigs.
Maigu liesmu Dievs ierunāja viņa sirdī:
Vai, cilvēks!
Mēms viņa solis sastapa pilsētu vakarā;
Savas mutes tumšo balsi:
Es gribu jātnieks būt.
Bet viņam sekoja gan krūms gan zvērs,
Baltu ļaužu tumsasdārzs un nams
Un slepkava jau dzina viņam pēdas.
Patiesīgam pavasaris un vasara,
Un rudens jau, prom viņa klusie soļi
Sapņotāju krēslainajās istabās.
Naktī palika ar savu zvaigzni viens;
Redzēja, kā kailajos zaros krīt sniegs
Un tumstošajā priekšnamā
slepkavas ēna.
Sidrabaini nogrima nedzimusī galva.