:
Vakarnakt gulēju un pukojos par vientulību. Ne jau mūsējo, lokālo cibas variantu "man nav draudziņa", bet vientulību pēc 58 laulības gadiem zaudējot laulāto. Dusmojos par to, kāpēc viņus neņem kopā, kāpēc pa vienam, kāpēc atstāj astoņdesmitgadīgu neredzīgu opi bez omes, un pēkšņi kaut kas notika, ja es teikšu, ka kaut kas neizskaidrojams, tas izklausīsies muļķīgi. Viss ķermenis notirpa, ausīs pūta vējš un es dažas sekundes nevarēju pakustēties. Kājas bija pievilktas pie krūtīm, skaidri jutu, ka nevarēšu tās iztaisnot nevis kaut kādas paralīzes dēļ, bet tāpēc, ka zināju - gultas galā kāds sēdēja.