:
Man liekas, es sapratu, kāpēc ir smeldzīte tagad.
Tāpēc, ka šķiet, ka vasara man parādā, ka nu tik visam jānotiek, ka viņai mani ir... jāiepriecina(?).
Jo ziema bija ritīgais faits, nu, bāc, es tiešām cīnījos, atdevu arī viskautko vai pazaudēju, un skats, ar kuru sevi mierināju visos tajos gaudulīgajos vakaros-rītos ar apledojušām acīm, bija tieši tāds kā tagad - ir silts un ir labi. Un silts ir. Bet nav labi. Tāpēc, ka nekas nav beidzies, tāpēc, ka es neprotu ļaut visam beigties.
Un problēma tur, ka labā roka zina, ko dara kreisā. Un grīda ir lipīga.
Tāpēc, ka šķiet, ka vasara man parādā, ka nu tik visam jānotiek, ka viņai mani ir... jāiepriecina(?).
Jo ziema bija ritīgais faits, nu, bāc, es tiešām cīnījos, atdevu arī viskautko vai pazaudēju, un skats, ar kuru sevi mierināju visos tajos gaudulīgajos vakaros-rītos ar apledojušām acīm, bija tieši tāds kā tagad - ir silts un ir labi. Un silts ir. Bet nav labi. Tāpēc, ka nekas nav beidzies, tāpēc, ka es neprotu ļaut visam beigties.
Un problēma tur, ka labā roka zina, ko dara kreisā. Un grīda ir lipīga.
:
Anonymous puksts atgādināja pēdējo garāko autobusbraucienu no Tallinas, kad šoferim sākās baisā klepus lēkme, nu gandrīz kā Bernālam "Motociklu dienasgrāmatās" astma. Bet viņš, rūdīts tālbraucējs, protams, neapstājās, turpināja uzsāktajā ātrumā. Kāds pasažieris piecēlās un gāja klopēt pa muguru. Es pēc avārijas transportlīdzekļos vispār pārvēršos par galertu, bet šīs bija īstākās bailes un trīsas. Pēc brīža Silvija Radzobe izkāpa no autobusa.