:
Joprojām ticu, ka iespējams iemīt šauru, dziestošu taciņu starp romantiku un cinismu. Vienlaikus neizkūstot un nelaižot klāt brutālus jautājumus. Uzmanīgi speru soļus. Neapdomīgi atskatos. Rakstu vēstules, kas nekad netiks nosūtītas, arhivēju emocijas priekšdienām. Bēgu no suņa skatiena sevī, pašai atzīstos neprātā, citiem smaidu, klusēju, neatbildu. Plāns ledus. Ja nebūtu, soli spert riskētu. Un spīts. Tik daudz, ka katedrāles vietām samainīt. Un milzu plānu kaldināšana ar plastmasas dakšiņu plastmasas šķīvītī, kečupu nolaizot, lētumu izbaudot. Lēnprātība, karstas ogles. Saļimstu un dzeru aspirīnus. Nestāstu par sevi nevienam, uzklausu slimības vēstures, un ehh, lai... Acīmredzot, ir iemesls, kāpēc ļaudīm patīk gausties. Un, jā, vai es jau teicu, ka mīlu?