: no mielēm līdz nirvānai/2001
Tu palielināji manu emociju amplitūdu. Līdz lielākajam priekam, līdz dziļākajām bēdām. Tu pieradināji mani. “Ja esat ļāvuši kādam sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud.” Teorētisks miera izlīgums neko, itin neko, nenozīmē. Nonsenss Viņa ir fantastisks cilvēks. Stūrains un durstīgs, tāpat kā es. Sapinies pats sevī. Un citos. “Es iešu uz teātri un būšu pavisam mierīga.” Tb neraudāšu. Sāpīgi. Blakus kaut kādi jaunie krievi. Mēģināja komunicēt, man nelabi no viņiem. Iešu prom drīz, pavisam drīz. Varbūt šī ir iespēja Tev realizēt jau sen iekrāto pret mani. Saulīt. Un uzzināt visu patiesību pēc nāves. Ārā ir auksts. Iekšā arī. Tev jābūt stiprai, mīļā meitene. Sasodīti stiprām mums visām jābūt. Mīļā meitene. Turies. Izturi, bļāviens, šito murgu. "Lai Tev daudz vēl tādu ziemu tā kā šonakt meitenīt." Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.
Tu palielināji manu emociju amplitūdu. Līdz lielākajam priekam, līdz dziļākajām bēdām. Tu pieradināji mani. “Ja esat ļāvuši kādam sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud.” Teorētisks miera izlīgums neko, itin neko, nenozīmē. Nonsenss Viņa ir fantastisks cilvēks. Stūrains un durstīgs, tāpat kā es. Sapinies pats sevī. Un citos. “Es iešu uz teātri un būšu pavisam mierīga.” Tb neraudāšu. Sāpīgi. Blakus kaut kādi jaunie krievi. Mēģināja komunicēt, man nelabi no viņiem. Iešu prom drīz, pavisam drīz. Varbūt šī ir iespēja Tev realizēt jau sen iekrāto pret mani. Saulīt. Un uzzināt visu patiesību pēc nāves. Ārā ir auksts. Iekšā arī. Tev jābūt stiprai, mīļā meitene. Sasodīti stiprām mums visām jābūt. Mīļā meitene. Turies. Izturi, bļāviens, šito murgu. "Lai Tev daudz vēl tādu ziemu tā kā šonakt meitenīt." Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.
: kāpēc īstenība nav patiesība? [hauzers]
vai, jūtoties nožēlojami, var ilgoties pēc izsmalcinātības dzīvē? Nez, gribētu izolēties. Jo kāda jēga satikties, ja nevar ļauties un nevar sarunāties, jo rāvējslēdzējs, kas mutes vietā ir sabojājies, zinu, ka reizēm der paberzēt ar sveci, lai labāk darbojas, bet šis nav tas gadījums. Un vīrietis ir jauks, ar viņu var iesākt gandrīz visu. Ja vien tas ir kvalitātes kritērijs - cik daudz ar kādu var kopīgi iesākt. Labi, ka ir tie svētki rīt - manī kaut kur starp patriotismu un anarhiju.
Mazā muļķīte. Šaustu sevi, un ir par ko. Vajag kādu, kas savāktu - jebkad, jebkur, jebkā. Un visgrūtāk tad, kad noliedz pirms vēl kas pateikts. Nē kā siena. Un pikta seja. Bēru stāstiņi. Un vīrietis, kas pukojas, ka Vācietis jau tagad tikai modes lieta, un reti kurš pēc Klavierkoncerta aplaudējot no sirds :)
Es droši vien gribētu rakstīt, bet nekad nerakstīšu, jo varu arī nerakstīt. Un nav man mērķa, bet mērķis, manuprāt, drīkst būt saistīts tikai ar radīšanu, bet es neprotu neko, man nav talanta, un es palieku - tukšā. Mazvērtība, uzmanības deficīts, ko kompensēju vismuļķīgākajos veidos, pēc tam enerģiski kožot pirkstu galos. Nepalīdz. "Manuskripti nedeg!"
Tik eksistenciālas pārdomas bez skumjām, ar nolemtību. Re kā, nekā.
Bet Ļeņinam pie Volgas šūpulis kārts, un bērnībā prātoju, nabags, kā pie tās mašīnas drīkst bērnu piekarināt..
Pirms 3 gadiem šajā dienā es biju uz Dejotāju tumsā.
Un tad smēja viņi abi - apziņā, ka ir saauguši kopā.
Savējie. "Ēna apēd gabalu tumsas un tukšuma". Bet iztēlojamies, ka tagad ir piektais gadsimts - vienalga pirms vai pēc Kristus.
SKAUJ.
"Viņš nevarēja saprast, kāpēc pārējiem likās brīnums tas, kas viņam pašam šķita tik saprotams. Bet tas, par ko brīnījās viņš pats, citiem bija gluži vienaldzīgs"
history2001: ---Divas brīnumjaukas dienas tu man uzdāvināji, atnāci un ar saviem krītiņiem izkrāsoji spilgti, spilgti baltas! Divas dienas pasaulē, kurā tikai mēs un peles mitināmies... Banāli, triviāli, nodrāzti... Mēs gājām tikai divatā pa pirmo salu šoruden. Peļķes bija aizsalušas, precīzs un nesteidzīgs pusmēness un zvaigznes... tik daudz kā es visos savos gados neesmu redzējusi pie debesīm. Tur nebija salkanu čukstu un LNT otrdienu vakaru filmās populāro vārdu. Tur bija viss kā bija. Mēs pacēlām galvas, skatījāmies uz zvaigznēm, Tu griezi mani ap sevi un pasaule tajā brīdī griezās ap mums, tur nebija karu, pensiju līmeņu, ielu bērnu. Tur bija viss kā bija, tikai vēl miers. Vieta, kur no katra stūra var redzēt bērnu dārzu. Simboliski? Aleja, tumša un skaista (vārds jālasa ar stiepto intonāciju). Abi gali gaiši, vidū tumšs, vidū mēs. Ai. Tu nesi mani pičpaunā un es pat uz brīdi nejutos smaga. Es nezinu, kā būs, kā nebūs, bet priecājos par katru mirkli, katru laika vienību ar Tevi. It kā Dievs mani būtu radījis šim priekam, radījis vienu otram. Man pirmoreiz nemaz, nemaz nebija bail sadegt, jo nav jēgas taupīties, kaut ko iekrāt vai nolikt priekšdienām. Vislaimīgākā meitene pasaulē un vēl mazliet. Islandes ķērpja tēja, prjaņiki. Garšīgākās lietas pasaulē. Un ir silti, silti, silti. Jā. Tu vēl esi, un es vēl esmu.---
vai, jūtoties nožēlojami, var ilgoties pēc izsmalcinātības dzīvē? Nez, gribētu izolēties. Jo kāda jēga satikties, ja nevar ļauties un nevar sarunāties, jo rāvējslēdzējs, kas mutes vietā ir sabojājies, zinu, ka reizēm der paberzēt ar sveci, lai labāk darbojas, bet šis nav tas gadījums. Un vīrietis ir jauks, ar viņu var iesākt gandrīz visu. Ja vien tas ir kvalitātes kritērijs - cik daudz ar kādu var kopīgi iesākt. Labi, ka ir tie svētki rīt - manī kaut kur starp patriotismu un anarhiju.
Mazā muļķīte. Šaustu sevi, un ir par ko. Vajag kādu, kas savāktu - jebkad, jebkur, jebkā. Un visgrūtāk tad, kad noliedz pirms vēl kas pateikts. Nē kā siena. Un pikta seja. Bēru stāstiņi. Un vīrietis, kas pukojas, ka Vācietis jau tagad tikai modes lieta, un reti kurš pēc Klavierkoncerta aplaudējot no sirds :)
Es droši vien gribētu rakstīt, bet nekad nerakstīšu, jo varu arī nerakstīt. Un nav man mērķa, bet mērķis, manuprāt, drīkst būt saistīts tikai ar radīšanu, bet es neprotu neko, man nav talanta, un es palieku - tukšā. Mazvērtība, uzmanības deficīts, ko kompensēju vismuļķīgākajos veidos, pēc tam enerģiski kožot pirkstu galos. Nepalīdz. "Manuskripti nedeg!"
Tik eksistenciālas pārdomas bez skumjām, ar nolemtību. Re kā, nekā.
Bet Ļeņinam pie Volgas šūpulis kārts, un bērnībā prātoju, nabags, kā pie tās mašīnas drīkst bērnu piekarināt..
Pirms 3 gadiem šajā dienā es biju uz Dejotāju tumsā.
Un tad smēja viņi abi - apziņā, ka ir saauguši kopā.
Savējie. "Ēna apēd gabalu tumsas un tukšuma". Bet iztēlojamies, ka tagad ir piektais gadsimts - vienalga pirms vai pēc Kristus.
SKAUJ.
"Viņš nevarēja saprast, kāpēc pārējiem likās brīnums tas, kas viņam pašam šķita tik saprotams. Bet tas, par ko brīnījās viņš pats, citiem bija gluži vienaldzīgs"
history2001: ---Divas brīnumjaukas dienas tu man uzdāvināji, atnāci un ar saviem krītiņiem izkrāsoji spilgti, spilgti baltas! Divas dienas pasaulē, kurā tikai mēs un peles mitināmies... Banāli, triviāli, nodrāzti... Mēs gājām tikai divatā pa pirmo salu šoruden. Peļķes bija aizsalušas, precīzs un nesteidzīgs pusmēness un zvaigznes... tik daudz kā es visos savos gados neesmu redzējusi pie debesīm. Tur nebija salkanu čukstu un LNT otrdienu vakaru filmās populāro vārdu. Tur bija viss kā bija. Mēs pacēlām galvas, skatījāmies uz zvaigznēm, Tu griezi mani ap sevi un pasaule tajā brīdī griezās ap mums, tur nebija karu, pensiju līmeņu, ielu bērnu. Tur bija viss kā bija, tikai vēl miers. Vieta, kur no katra stūra var redzēt bērnu dārzu. Simboliski? Aleja, tumša un skaista (vārds jālasa ar stiepto intonāciju). Abi gali gaiši, vidū tumšs, vidū mēs. Ai. Tu nesi mani pičpaunā un es pat uz brīdi nejutos smaga. Es nezinu, kā būs, kā nebūs, bet priecājos par katru mirkli, katru laika vienību ar Tevi. It kā Dievs mani būtu radījis šim priekam, radījis vienu otram. Man pirmoreiz nemaz, nemaz nebija bail sadegt, jo nav jēgas taupīties, kaut ko iekrāt vai nolikt priekšdienām. Vislaimīgākā meitene pasaulē un vēl mazliet. Islandes ķērpja tēja, prjaņiki. Garšīgākās lietas pasaulē. Un ir silti, silti, silti. Jā. Tu vēl esi, un es vēl esmu.---
Current Mood: stevmīl
Current Music: clint mansell - marion barfs [no rekviēma sapnim]