Asiize

asiize @ 12:06 pm: Atbilde pirms jautājuma.
Tavas meitenes ir ķirzakas, āda uz palaga ik rītu, šodien saule ir septiņas stundas. Bailes no telpiskiem vārdiem iedzīvinātas pasaules tekstā. Vispār šodien bail. Ausīs skan dzejoļi, es sniedzos pierakstīt, tu pārķer domu un ielej krūzītē, sniedz man, dzeru citronu tēju ar apelsīnu, dzeju izčurāju. Neredzu Mazo lietu dievu, redzu Lielo. Sajūta kā varas priekšā. Jāizsvītro laika zagļi.
Viņa labi runā, skaista, sievišķīga balss. Es trīcu kaut kur iekšā kā tārps. Gudrībai jābūt labskanīgai. Labskanis kā tāds patskanis. Vai nepareizi lietoju sev pieejamo, iegūto? Ai, es taču nezinu, es taču neesmu nekāds tur Žans Pols. Nē, nē, nu, protams, visu cieņu, es tikai mazliet te uz kāpnītēm, mazliet te, uz trepītēm. Viss pārējais apņem un sakļauj, nogludina un vieno.
Zelta alfabēts - izlietā klusēšana. Gribu kūstošo, šķīstošo aspirīnu. Tavas acis mana skalpa augstumā. Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam. Sajūta, it kā mutē būtu boskera zobu aizsargs. Gribās izspļaut, tukša, pilnīgi tukša esmu. Uztveru maz, esmu kļuvusi ārprātīgi materiālistiska - dzīvoklītis, kontiņš, jū nou. Nožēlojami, bet ne žēlojami - miserable, sans misere.
Esmu mazliet. Jābūt, jāpaspēj. Saņemies saujās. Uz Hibīniem.