Asiize

asiize @ 08:11 pm: jo ilgāk klusē, jo grūtāk parunāt, varbūt nevajag vispār, priekš kam.
Wait for the lord. Viss, kaut kas zaudē saturu, izirst, domas un idejas kā krastā izskalotās medūzas, elpojoši burbuļi, agrāk - rozā, tagad - smilšu krāsā.
Tad, kad ar visām vīna, šņabja, groka glāzēm un skatieniem caur glāžu dibeniem vai glāžainiem skatieniem, vai glāžainiem dibeniem - gleznainiem sivēniem (jo kāda starpība, vai tiek vadītas dzejas dienas vai gaidītas kino dienas) piegriežas "kultūras cilvēki", tad jāmēģina aizbraukt, divvientuļoties, stundām klausīties par Lielajiem Greizajiem ratiem, spēlēties ar bailēm, guļot vienai mežā pie jūras, mīlēties, kad vien iespējams, desmitiem kilometrus iet gar jūru klusējot. Pastoj, ņe uhaģi, mi ždaļi ļeto, prišla zima. Kā mantru skaitīt "ak, fotografē, atmiņa.." Un laikam jau tā diemžēl nav bēgšana no elites, tā ir jauna snobisma radīšana.
Šonakt sapņoju, ka lauku mājās ir vīrieša līķis. Atbraucu, izrādās tur mācītājs dievkalpojuma laikā nomiris. Dīvaina sajūta, bet tētis tagad mani par Zilā kalna Martu saukā.