Dzīvoju pilnīgā tukšumā savu bezmērķīgo pseidodzīvi. Raudu ļoti, jo sakrājies tik daudz. Pagājuši tieši 3 mēneši, kopš sieviete un vīrietis izšķīrās. Sieviete joprojām tam nav tikusi pāri. Tik sāpīgi sen nebija bijis, kad nevis kamola savelkas kaklā, palēnām, pamazām, bet asaras izsprāgst uz vaigiem. Atbalstu galvu uz pleca. Bet plecs saka, ka nevarot just līdzi, ka jūtoties pilnīgi savādāk. Bet mēs taču izgājām no vienas vārturūmes, tagad katrs savā ielā dzīvojam. Nekā nav, ne mērķu, ne vēlmju. Man nevienu nevajag, man vajag viņu.
Asaras lēnām žūst, tuša izsmērējas, nav spēka, nejautājiet neko, paeju garām draugiem, izliekos neredzam. Pati salūstu un vēl paspēju sevis lauskās sagriezt pirkstus. Un kā gan labāk. Tumsā uz soliņa raudāt, vai zobus sakožot smaidīt pašai klātneesot. Ir tikai daži cilvēki, kurus es jūtu, bet viņu vidū vēl mazāk ir to, kas jūt mani.
Kungs, paliec klāt!