Asiize

asiize @ 09:40 pm: Kaut kad pamatskolā piedalījos vienā radošo darbu konkursā. Dabūju balvā pildspalvu (tintes) un atzītā (he) vērtētāja Mr.Rūmnieka recenziju, kuras galvenā doma - autore pārāk paļaujas uz nejaušību... Un tā joprojām. Jo nekad jau nevar zināt.
La pierre qu`on rejetēe les batisseurs
est devenue la pierre d`angle...
Un visi jau tāpat zina, ka mīlēt ir atbrīvot, ka paturot var tikai apturēt. Kad es to sapratīšu, iegūšu divus kailus ķermeņus pie liela loga, kas abi mierīgi elpos. Nebūs saraustītības, aizturētās elpas. Jo nebūs baiļu. Bet kaut kur pakausī skan Ūdensrozes rakstītais par to, ka reizēm lielāks sods ir dabūt karsti alkto, nekā nedabūt.
Un kurš gan pateiks, cik ilgi pulkstenim labpatiksies karāties debesīs.
Un tagad dzeja.
"neatvadīsimies"
[elsbergs]