Asiize

asiize @ 01:17 pm: negaršīgs.
"Ugunskuri, kas kuras uz rampas sadedzina visus ķecerus un puspatiesības." Atceros kaut kādas epizodes, rītus, vakarus, veļas mašīnu, uznāk smeldzīte. Idealizēju pagātni, nākotni., noliedzot šodienu. Piedziesmotas vietas. Un ir tik muļķīgi, ka vienkāršai apcerei, padomāšanai par sevi-dzīvi ir nepieciešams atvaļinājums. Agrāk taču vienkāršāk - kā dienas zaglim kaut kur sēdēt, rakstīt/tējot/dzīvot bija, ne? Daudz vienādu burtiņu un visi vienā rindiņā. Pazemība ir tas pats kas liktenis, un mīlīga sejiņa diemžēl nav tas pats, kas atvērta sirds. Slāpes pēc cilvēcības, kas liek izmērīt personiskā humānisma temperatūru. Negaidīts jauns sākums.