Asiize

asiize @ 05:37 pm: "Piepeši trollītis Mumins, pacēlis purniņu, ieklausījās. Tālumā savas mutes harmonikas spēlēja Susuriņš; viņš spēlēja savu vispriecīgāko dziesmiņu: "Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē." Trollītis Mumins žigli sāka skriet mūzikas virzienā.
Lejā pie upes viņš sastapa Susuriņu, kas, uzvilcis uz ausīm savu veco cepuri, sēdēja uz tilta margām un šūpoja kājas virs ūdens.
-Hei! - trollītis Mumins teica un nosēdās viņam blakus.
-Hei, hei! - Susuriņš atteica, turpinādams spēlēšanu.
Saule tiktikko bija paguvusi pacelties pāri koku galotnēm un spīdēja abiem tieši sejā. Samieguši acis, viņi skatījās tajā, šūpodami kājas virs dzidri plūstošās straumes, un jutās draudzīgi un bez raizēm.
Pa šo upi viņi agrāk bija devušies pasaulē pretī daudziem neparastiem piedzīvojumiem. Un katrā ceļojumā viņi bija satapuši jaunus draugus un atveduši tos sev līdzi uz Muminieleju. Trollīša Mumina māmiņa un tētis uzņēma visus paziņas nesatricināmā mierā - viņi vienīgi ienesa vēl gultas un izbīdīja lielāku ēdamgaldu. Tāpēc Muminu mājā allaž valdīja drūzma; te ikviens varēja darīt to, kas ienāca prātā, un gandrīz nevienu te nemāca raizes par rītdienu. Saprotams, laiku pa laikam atgadījaas arī kaut kas satraucošs un briesmīgs, taču par garlaicību šai mājā nevarēja žēloties (un tā taču ir liela priekšrocība).
Nodziedājis savas pavasara dziesmiņas pēdējo pantu, Susuriņš iebāza mutes harmonikas kabatā un sacīja:
-Vai Snifs jau nomodā?
-Nedomāju vis, - trollītis Mumins atbildēja. -Viņš vienmēr guļ nedēļu ilgāk par citiem.
-Tad mēs viņu pamodināsim, - Susuriņš apņēmiigi sacīja un nolēca no tilta margām.
-Šodien mums jāpaveic kaut kas neparasts, jo šī būs LIELISKA DIENA."
[t.j.]