|
[22 Mar 2006|08:00pm] |
Prieks. Par viedokli
...ja kāds uzdrošinās tev pateikt, ka tu jau vēl jauns un zaļš, nāks pieredze un uzskati mainīsies, tu vēl redzēsi, kā tev nav taisnība, un ko tu, zaļknābi, no dzīves maz jēdz, un šādi gudrinieki pavisam noteikti uzradīsies, tam es ticu, tad parādi mēli un tikai, pasarg’ dievs, neņem galvā!
Man ir viedoklis par, man šķiet, visu. Piemēram, par seksuālajām orientācijām, vides piesārņojumu, reliģiju, politiku, dzimumu vienlīdzību/feminismu, veselīgu dzīvesveidu u.c. Tāpat man ir cilvēki, kuri noliedz katru manu uzskatu, izteikumu. Pa šo laiku esmu gluži dabiski iemācījusies filtrēt viedokļus par maniem viedokļiem un man tas izdodas teicami. Jo es zinu, kāda esmu, un nav mana problēma, ja citi, pat tuvākie, to nesaredz vai pat nemaz necenšas izprast, pieņemt. Kad saku „nav problēma”, tas, iespējams, izklausās augstprātīgi, taču tā pavisam noteikti nav. Ne no manas puses. Vienīgais un nepatiesākais ‘pamatojums’ viedokļa noliegumam ir vecums. Hmmm... Ko gan tas liecina par ‘spriedēju’?
Cilvēki mēdz par kādu spriest pēc viņa viedokļa. Jā, bieži vien tiešām var noteikt cilvēka personību pēc sacītā, taču redzu arī gadījumus, kad (sabiedrībā) ‘nolemtais’ ir nepareizi. Ir tas teiciens... „Neskati vīru no cepures”. Ne jau runa šeit par vīriem un cepurēm, saprotams.
Mani pat ļoti tracina šī ārkārtīgi augstā nievāšana, noliegšana, nevēlēšanās izprast, augstprātīgums, vēlme otru ‘nolikt’, nolīdzināt līdz ar zemi, tikai tāpēc, ka viņš, lūk, esot savādāks... (Šeit gan vairāk domāju par, piemēram, homoseksuālismu). Jāiemācās taču problēmu vispirms sevī saskatīt, nav jau liela māka ‘pa pasauli klaigāt’... Bet vai tad mēs visi neesam atšķirīgi? Vai tad tas nav labi? Man it nemaz nešķiet, ka būtu patīkami dzīvot sabiedrībā, kurā visi ir vienādi. Un esmu pavisam noteikti pārliecināta, ka ir absolūti vienalga, vai atšķiramies tieši ar viedokli, izskatu, gaumi/stilu, tradīcijām, draugiem vai ādas krāsu.
Kad man prasa, vai es ticu Dievam, es katru reizi pasaku ko citu, jo ar katru šādu jautājumu to uzdodu pati sev un nonāku pie jauniem secinājumiem, jaunām atklāsmēm. Ko es teiktu tagad? Nezinu... Varbūt „Neesmu gluži pārliecināta” vai „Es vēl meklēju atbildi uz šo jautājumu”. Uzskati mēdz ‘nomest veco ādu’, taču tam nav jānotiek ar sitieniem no citu puses, kam par tevi nav ne mazākā priekšstata, kaut gan, jā, daudziem patīk domāt, ka ir gan.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērni pat mūsdienās tiek audzināti ‘nepareizi’. Vajadzētu nevis dot noteiktās dienās stingri noteiktu naudas summu un teikt: „Iemācies vienreiz krāt!”, bet gan dot katru dienu, un tad, kad lielāks pirkums paredzēts. Man gan šajā lauciņā problēmu nav, jo esmu ļoti draudzīgi un ārkārtīgi demokrātiski audzināta, tā teikt – kā draudzene. Es pat nespēju iedomāties, kā bērnam saprātīgā vecumā var kaut ko aizliegt darīt, kur iet...! Man tas ir mistiski, komiski, neizprotami, nepieņemami. Patiesībā, ja vecāki nav droši par to, ‘ko gan man viņš sastrādās’, tad viņi ir lietas kursā, ka ir slikti vecāki. Nē, es neesmu audzināta visatļautībā. Es esmu audzināta kā personība, kā cilvēks, kam reiz būs jāpieņem lēmumi (kad biju mazāka – tad), esmu audzināta ‘ar savu galvu uz pleciem’. Man joprojām nesaka priekšā, ko un kā darīt, man nesaka „nē”, man saka: „Tu pati esi pietiekami gudra”. Precīzi šādi vārdi izskan. Un par to mammai saku mūžīgu paldies.
Jā, o, jā, ņemot vērā, ka vienmēr esmu audzināta kā patstāvīgs, pieaudzis cilvēks, kam ir savs viedoklis un lēmumi, ir bijušas, un joprojām ir problēmas ar cilvēkiem, kuri domā, ka var izrīkot katru pēc sava prāta, nu, tie, kuri domā, ka „nevar būt, ka bērns tagad ies un izteiks savu viedokli”. Protams, tas ir pārspīlēti formulēts. Un neba nu runa iet tikai un vienīgi par bērniem. Vēl jau klāt nāk tas, ka rodas automātiska un gluži loģiska pretreakcija. Un reizēm atbilstoša rīcība... Tad nu sāk ‘tecēt brīnumi no vecāku mutes caurumiem’: „Kā gan tas iespējams, es tā centos viņu pasargāt”... Aplis.
Pavisam noteikti nepiekrītu tiem, kuri rāda ar pirkstu uz diviem vīriešiem, kuri rokās sadevušies, kuri mīl viens otru. Tieši tā, tu nepārlasījies - MĪL. Kādas gan citiem tiesības, kuri ar šo lietu nav saskārušies, teikt, ka tā ir slimība, Dieva sūtīts pārbaudījums, laicīgās sabiedrības solidaritātes pārbaudījums vai vēl sazin` kāda parādība? Protams, vienmēr jau atradīsies tādi ‘brīnumi’, kā cilvēki, kuri patiesībā neko no tā visa nejēdz un ‘gudri’ un pavisam lieki un smieklīgi muti dzesina. Es saku: „Būsim par demokrātiju, līdzcietību, cieņu”. Es saku: „Paskatīsimies no malas paši uz sevi un gardi izsmiesimies”! Ļaujiet būt citiem, jo apgrieztā proporcionalitāte sabiedrībā ir anomālija. Es patiesi apbrīnoju cilvēkus, kuriem pietiek spēka sevi izlikt uz plikas grīdas par neglītu klaunu un vēl staigāt ar degunu gaisā, celt pretenzijas, kam vispār pietiek drosmes vēl pa šo zemi staigāt. Tas tiešām ir patiesi apbrīnojami. Liekas, ka visvairāk tieši no šādiem cilvēkiem ‘dzimst’ tie, par kuriem saka „suns, kas rej, bet nekož”. Viens no pretīgākajiem teicieniem, kādu vien cilvēkam var adresēt. Viņi burtiski sev šādu birku uz pieres uzšuj. Un tu?
Nesenais karikatūru skandāls. Ja godīgi, visas šīs tēmas par reliģiju man ir ārkārtīgi... nozīmīgas? Es spēju ignorēt, bet ne nedzirdēt. Jo man patīk lasīt avīzes un skatīties LNT un CNN. Kur ir noliktas tiesības teikt: „Fui, cūka, viņš ir musulmanis, tātad slepkava”. Muļķības vispatiesākās! Visi nav vienādi, nu nav! Katram cilvēkam uz pasaules (varbūt ne tikai?) ir atšķirīgs pirkstu nospiedums. Acu tīklene, DNS, gēni... Un kādēļ gan lai tā nebūtu? Gluži dabiski... Tagad nu tiem, kuri tic Dievam, būs jāpieņem citi, jo „Dievs ir Radītājs”. „Viņš mūs visus radīja”, - gan biseksuāļus, gan dzeltenos, gan kanibālus.
Vai patiešām šāda ir sabiedrības nostāja? ...Būt pret?... Ak, mīļais Dievs (nē, es viņam laikam tomēr neticu), kā tas iespējams, ka man... tfu... pat mums visapkārt ir tik procentuāli augsts noliegums tik daudzos jautājumos? Ja tā pavisam tīri un godīgi, bez cilvēkam ierastās liekulības, nicinājumu pret visu, kas nav savs, augstprātības, godkāres paskatāmies uz sevi, t. i., sabiedrības vairākumu (ak, kā es šo vārdu caur pieredzi nicinu!)... (Jā, pareizi, man atkal ir jautājumi un laikam atkal jau retoriski sanāks – gribot negribot). Vai tev pretīgi nepaliek? Vai nav sajūta, ka esi netīra sēne ar piesārņotu gaisu visapkārt? Mēnesi nemazgājies. Kā plaukts un grāmatu grēda uz grīdas ar apklātiem putekļiem... Gadsimtu veca teātra ēkas fasāde. Izauguši, līki nagi. Sapelējusi desa ar tiem siera caurumiņiem. Kā satrūdējis Hitlers ķermenis ar slaveno lodes caurumu galvā. Kā bomzis, galu galā. Labi, es personīgi nebiju mājās, kad kaunu dalīja; pārnācu, kad dalīja nekaunību, taču kā ir ar tevi?
Sabiedrības konservējums nav gadījumā netaktisks pret citiem? Jo ir taču tik ļoti godīgs pret sevi... Tu taču sev nekrati ar pirkstu, nenorāj, kad nepalaid vecāko paaudzi apsēsties 6. tramvajā. Vairākums ne (ak, kas gan ir ar šo vairākumu?!)... Loks. Cilpa nākotnes kaklā, jo tehnoloģijas progresē (paskatieties, cik bieži masu medijos parādās jauni mobilo telefonu modeļi!), bet liela daļa laicīgās (!) sabiedrības stāv savā attīstībā, domāšanā uz vietas. Nu, tad tupi savās domās, kuras nemainās, savos degradācijas uzskatos, savā mēles izgājienā, kaut gan tev vajadzētu mēslu (nē, man nepavisam nav kauna) bedrē tupēt, tupēt tur, kur ebrejus vēl dzīvus būdamus apraka, tajās gāzes kamerās, kur zīdaiņus un vecvecākus nosmacēja. (Jā, labi, mirt vajag, lai dzimtu un dzīvotu citi, taču tā jau cita tēma). Pašlaik augstāk minēto nedomāju tiešā nozīmē, taču meitenes drīkstot pārdomāt, kā mana mamma teica, kad nevarējām izvēlēties ieliņu, pa kuru naktī turpināt ceļu zem augusta mēneša zvaigznēm.
|
|
