(ievietoju sheit veestuli, ko meeginaaju nosuutiit draugiem pa e-pastu...)


Starp kvartāliem

08. - 18. 02. 2007
Combs-la-ville

Jau vismaz no janvāra sākuma, pāris reizes nedēļā apņemos uzrakstīt dažas rindas no Parīzes dzīves. Taču kaut kādu pavisam interesantu, taču visnotaļ ierastu iemeslu dēļ šīs uzdevums palika tikai potenciāli realizēts. Tas gan nav attaisnojums, nedz attaisnošanās mēginājums. Tas gan drīzāk ir neveikls vēstules iesākums.
Un no otras puses, patiesībā ļoti pat iespējams, ka vēstuli rakstīdams, rakstu pats sevi un lielā mērā pats sev nekā mēginu patiesi objektīvi kaut ko attsāstīt. Nu tas gan nenozīme, ka man nav svarīgas draudzīgas saites ar katru no visiem, kas lasīs šo vēstule, citādi sakot, ar tevi, kas lasi šīs rindas. Tas drīzāk varbūt nozīmē, ka pats veidoju šo Parīzes stāstu, Parīzes hronikas, tās stāstot, attceroties, jo kaut ko pastāstīt var tikai to izdomājot. Nu un vai vispār var pierakstīt izdzīvoto ? Tas taču nepierakstās. Vai tad var materializēt to, kas ir tīri mentāls ?
Tam gan es varētu pats arī nemaz nepiekrist, jo paarāk dārga man ir realisma pozīcija. Nu kā? Nu var taču pieškirt realitāti arī gluži nemateriālām vienībām pašām par sevi un atļaut mūsu pasaulē mitināties arī kam citam kā empīrijai Ko mēs patiesībā arī darām.
Nu tad mēgināšu jums (tev) uzrakstīt kaut kā to, ko te piedzīvoju. Pastāstīt kaut ko no šīs Parīzes pasules, kur empīrija jaucas ar garīgumu, garīgo, intelektuālo, nemanāmo, izdomājamo un iespējamo un vispār, kas tad jauns manā pusē.


Kāda neatņemam ikdienas sastāvdaļa.

Katru vakaru, kad braucu mājās no lekcijām, piepilsētas elektrovilcienā, ar vieglu acu kustību paarskatu gar logu slīdošos daudzstāvu dzīvojamās mājas, dzelzsceļa instalācijas, izgāztuves, tiltapakšas, brauciena biedru sejas, noberzētus sēdekļus, aprakstītas sienas gan vagona iekšpusē, gan uz betonu sienām. Reizēm mani paarņem nespēks un nogurums, jo apzinos, ka esmu viens šai vilciena sēdvietā, viens starp paaris miljoniem līdzīgu man, kas ierauti kaut kādā nesaprotamā meta-processa, kas mūs visnotaļ patvaļīgā, vai varbūt (laigan diez vai) nejaušā veidā sakārto aglomerācijās, klasses, kārtās un potencialitātēs. Bet citreiz ir nedaudz jautrāk ap sirdi un tad es saaku lasīt manu brauciena biedru acīs visdažādākās noveles un anekdotes, piedzīvojumus un paardzīvojumus. Tās stāsta par tik dažādiem dzīvju kontientiem, ka reizēm liekas, ka atrodies ne vairs novalkāta vilciena vagonā, bet gan kaut kur starp zvaigžņu galaktikām, kur attālums un daudzveidīgums ir gandrīz begalīgs. Nu vienvārd sakot neatņemama manas ikdienas satāvdaļām : tūkstošiem seju un simtiem acu, gandrīz kā debess galaktikās vai jūras piekrastes smiltīs, te, postmodernajās aglomerācijās.

Gadsimti un putekļi

Taču tas, kas mani visvairāk aizrauj Parīzes dzīvē ir bez šaubām tā saucamie kultūras putekļi, jeb vēstures pēdas. Patiesībā, katru dienu, visur kur eju, man nākas uzdurties mazāk vai vairāk nozīmīgiem kultūras pieminekļem. Šogad man pavisam ir paveicies, jo man ir tas lielais gods lekcijas klausīties pašā latīņu kvartālā, nu tur kur latīniski runāja, kā stāsta tūristu gidi.
Nu un gadās, ka uzeju reizi pa reizei patiesi interesantus sarunu biedrus, te Parīzes ielās. Šoreiz gan drīzāk sarunu biedri būtu jāsaprot otrās nozīmes līmenī (proti paarnestā nozīmē), ja seko visnotaļ izplatītam valodas izpratnes modelim. Tā piemēram, vēl dažas dienas uzgāju, vēlā pēcpusdienā, tepat pie Panteona laukuma Roterdamas Erasmu, izrādās, arī viņš izglītojies Parīzē. Nu kā, arī vinš bija starp pansionāriem (jeb studentu kopmītnes iemītniekiem) Saint Geneviève koledžā ! Tā esot bijusi ļoti stingra iestāde, ļoti prstiža arī. Nu un tur pat, nu šai ēkā, kas tagad ir paarveidot, kopš revolūcijas laikiem par publisko bibliotēku, iznīcinātā Svētās Genofefas klostera vietā, mudžēt mudzj ar visvisādiem Eiropas vēstures veidotājiem. Nu vakar vēl sēdēju, te, šai zālē, kur iespējams ko latīnisku lasīja Kalvins, vai Ignācijas Lojolas utt.
Tad atkal citu dienu, ejot pa Soufflot ielu, turpa netālu, atklāju vispārsteidzošāko pēdējo mēnešu atklājumu, nu vismaz mani tas ļoti iepriecināja. Proti, uz Soufflot un st. Jacques ielas stūra, virs pavisam necilas ēkas pirmā stāva logiem, kur tagad (pirmajā stāvā) iekārtojušies viduvēji kapitālisma metamorozes līdzdalībnieki kā piemērma valūtas maiņas birojs, un inērnetkafeinīca, ir piestirpināta akmens plāksne, pavisam neliela. Uz tās ir atstāts uzrakst : Šeit atradās slavenais jakobīņu kloseteris, te uzturējās un pasniedza Alberts Lielais un Akvīnas Toms etc. No klostera vairs nekā nav. Bet tik un tā paarsteidzoši ! Nu un tā tagad es vismaz reizi nedēļā te svētceļoju gar šo ēku, runājoties ar Tomu.
Nu lieta tāda : ne jau Parīzē trūkst izcilu kultūras pieminekļu, ko apmeklēt, vai ko redzēt, nu tik daudz kā interesanra, bez maz vai uz katra stūra, bet tas, kas mani šoeiz paarsteidz mācos, staigāju, domāju, lasu grāmatas visādas, lūdzos, vai ēdu, tieši šais vietās, kur ir staigājuši tādi domas milži kā Akvīnas Toms, Alberts Lielais, Bonaventūra, Montēnsj, Paskāls, Abelārs, nemaz nerunājot par visiem mūsdienu franču domas gigantiem (ar kuriem gan man sanāk mazāk paarrunāties). Nu viss tik tuvu, gandrīz vai tiešām liekas pa reizei, ka runā ar viņiem ,uzsāc cita veida attiecības. Katrā ziņā tagad vairs nekad šīs grāmātas, manifesti, teksti, domas utt uttjp vairs nebūs kaut kādas kailas domas, ko izlasi uz sadrukātām baltām papīra lapām, kas iesietas kartona vākos, bet gan bez maz vai paziņu vēstules, raksti, ar kuriem tu dzīvo gandrīz tai pašā telpā, tavi kaimiņi, tikai dažu kultūras putekļu attalumā...

Mūžība un gals

Gluži līdzīga sajūtu es piedzīvoju, kad paaris nedēļas atpakaļ apmeklēju Père Lačaise kapsētu. Tā ir pavisam interesant Pazīres vieta, tūristu te ir mazaāk ,bet tas nenozīmē, ka ta ir mazāk slavena, pazīstama vai nozīmīga Parīzes daļa. Šī kapsēta, kas ierīkota kādrieiz jeuzītiem piederosā teritorijā, sevī mitina nācijai svarīgu personu kaulus un kapakmeņus (to, kuri nav aiznesti aiznesti uz Panteonu, Invalīdes, vai neatrodas Saint Denis bazilikā). Protams te var sastapt arī visvisādus aristokrātus, bagātu gimeņu, un arī ne tik bagātu personāžu kapus.
Satiku dažādus tipus. Tā, piemēram, saskrējos ar Balzaku, Lakroi, Davidu, Rosini, uzgāju Prustu, nepagāju garām arī Appolinēram, taču deimžēl aizmirsu pasveicināt Augustu Kontu un Lafontēnu kā arī Alānu, Oskaru Vaildu un vēl dažus, taču neaizmisru Marlo Pontī un, protams, Eloīzu un Abelāru, kas atvesti tika no Paraklēta klostera (netālu no Parīzes) uz šo kapsētu XIX gadsimtā kā dāvana Parīzes iedzīvotājīem Jā, patiesi paarsteidzoša sajūta, tā klusā sestdienas rītā, pastaigāties pie to cilvēku pēdējās dusas vietas (es domāju - vismaz fiziskā veidā), kuru darbus tu lasi, kurus pazīst pasaule, lūgties par tiem, par kuriem tev ir jāraksta eksāmenos, jāmācās professoru kursos un jāpazīst dzīvēs dati. Paari par tām banālājām frāzēm, ka visi esam vienādi nāves prieksā (katra nāve ir droša), mani paarņem doma par mūžību. Protams tas paredz ticību, bet vai tad ticība noteikti ir prāta barjera, vai drauds ? Uzdot jautājumu par nāvi ir, manuprāt, laba profilakse, un ļoti veselīgi ir sastapt starp mirušajiem, tos, kas iemūžināti mūsu kultūrās.

Baznīcas

Muzžības sajutu nevaru noliegt, kaut vai, kad ieeju Parīzes Dievmātes katedrālē. Lai arī turistu mudžeklis un tirgus spriedze, ir tomēr tanī arī vietiņas, kur sajūti gadsimtu elpu. Un patiesiībā, izskatās, ka ne tikai gadsimtu sega aizslēpta aiz šīm sienām.
Vēl intensīvāk tamlīdzīgas sensācijas var izjust tipiskās (bet nedaudz klusākās) viduslaiku Parīzes baznīciņās. Kurās tu netīšām (vai daudz maz netīšām) ieslīdi, garām ejot, un apsēdies klusumā. Aizver acis un iedomājies, ka klausies Bonaventūras sprediķi, vai arī piedalies kādā dialektiķu disputā, klausies gregoriāņu dziedājumos un tridentas misē Tad tu atver acis un redzi vīto kolonu, kas svētā Severīna baznīcā, vai arī pamani balodi, kas lidinās pa neatrestaurēto svētā Meri baznīcu, kura ir pašā vēsturiskajā Parīzes centrā un, kurai pavisam blakus ir nelaimīgā, Žanas dArkas tiesātāja, bīskapa Košona istabas logs, vai arī lūgšanā aplūko Parīzes patroneses Ženevjievas kapu svētā Etjēna de Mont baznīcā, kur arī, dažu soļu attalumā no svētās kapa, atrodas Paskāla mirstīgās paliekas aiz galvenā altāra paslēptas


Par Paskālu un jansenistiem

Runājot par Blēzu Paskālu. Pavisam nesen ar Allu un vienu paziņu, apmeklējām vienu no XVII gadsimta nozīmīgākajiem Francijas intelektuālas vides innovācijas centriem, kas vienlaicīgi arī viens no lielākajiem absolūtās monarhijas draudiem Port Royal des Čamps abatiju, drīzāk gan abatijas drupas. Šī abatija pazīstama kā jansenisma centrs. Neieslīgstot teologiski vēsturiskās atkāpēs, svarīgi ir divi punkti, Port Royaal neapšaubāmi piedalījās modernā gara veidošanā, kā arī jauna garīguma iedzīvināšanā. Tās padarīšanas, protams, nepatika Ludivgam XIV, nu un vinš to klosteri noslaucīja no zemes virsmas. Jansenisms tika nosodīts kā herēzija, ar toreizējā paavseta bullu. Taču, ja iedziļinās, tad liekas filosofiski-vēsturiskai diskusijai ir vieta, proti, iespējams, ka jansenistu mācībā, pie kuras lielajām figurām piederās arī Blēzs Paskāls, Arno, Žans Rasins un citi, nemaz nav tik tāla no katoliskās mācības, proti tā smeļās Augustīna, lielā baznīcas tēvā poziīcijā. Un, atškirībā no kalvinisma piemēram, nemaz neattālinās no sakramentālas dzīves. Taču, tas viss, protams, ir jāpārdomā.
Katrā ziņā, Paskāls un daži jansenisma aspekti, manuprāt ienes jaunu, suģestīvu dvesmu filosofiski-teologiskaja telpā.

Sociālā regulācija

Bet nedomājiet, ka nodarbojos ar kultuūrvēstures enciklopēdijas nodaļas ar nosaukumu Parīzes ielās sasatādīšanu vai vēl trakāk, ka staigāju pa Parīzes kapsētām, vecām baznīcām un sarunājos ar sen mirušiem indivīdiem (personībām)... Nē taču! Esmu pirmām kārtām students ar gandrīz visām šī koncepta implikācijām, esmu vēl joprojām tai socialās regulācijas mehānisma posmā, ko sauc par izglitības processu. Runajot par sociālo regulāciju un relegāciju, jau otro gadu piepelnos vakaros ikdienas maizei uz sociālās nevienlīdzības pamata. Nu kā ? Nu gluži vienkārši, strādāju divrreiz nedēļā vietējā sociālajā centrā, kur palīdzu bērniem (8-11 gadi) skolas mācību processa. Nu un saņemu par to nelielu samaksu. Bet no otras puses, varbūt drīzāk tā nav piepelnīšanās, bet gan pavisam interesanta filantropijas pieredze, jo kaut ko iemācīt šiem bērneļiem ir diezgan grūts uzdevums un vēl jo vairāk noturēt psihisko līdzsvaru mācību seansa laikā. Nezinu un nemaz negribu ieslīgt virspusējos minējumos, kas ir tā pamatā, ka šie zēni un meitenes nonāk šai centrā, kāpēc tik grūti tiem skolā, tik grūti ar uzvedību, tik grūti ar paklausību un citām lietām. Varbūt gimenes stāvoklis, vecāku finansiālā situācija, sociālā nevienlidzība, rasiālā nevienlīdzība, immigrācijas sekas, vai kāds cits iemesls, vai visi šie vienlaicīgi. Katrā ziņā viņi ir te, un man ir uzdevums palīdzēt viņiem iemīlēt skolu, un vēl jo vairāk gramatiku, matemātiku, geogrāfiju, biologiju un citas blēņas. Godīgi sakot nezinu, vai man tas izdodas un kā izdodas, zinu noteikti tikai vienu pats esmu ļoti daudz ko iemācījies, pateicoties šai pieredzei. Gan matemātika, gramatikā utt, gan, un vēl jo vairāk, sociālās realitātes iepazīšanā un audzināšanā.

Bandžugu

Viens nu gan ir skaidrs, Francija ir pavisam noteikti kļuvusi multikulturāla zeme, grib tā to atzīt vai nee, un tas varbūt arī nav nemaz tik slikti, ja vien ir skaidri zināms, ko darīt ar valsts-nācijas fenomenu. Un vēl svarīgāk - kā ikdienā mēs veidojam savu pasauli un komunikāciju ar citiem.
Sociālajā centrā bieži sastopu kādu puišeli, kas pirmajā (vai otrajā ?) klasē, Bandžugu, viņu sauc. Gimene nāk no Mali. Viņam ir seši vai septiņi brāļi un māsas. Vēcāko brāli tēvs nosūtīja uz kādu no islama-āfrikas musūlmaņu integristu skolu, jo vinš pavisam slikti uzvedās. Viņa cits brālis, Bakari (11 gadi), uz trim nedēļām bija izslēgts no mūsu centra, profilaksei, lai nomierinās, un arī skolā viņam pietiekoši problēmu. Bakari izceļas ar īpašu agresivitāti un brīžiem milzīgu nekaunību, katrā ziņā nepaklausību. Pirmdien Bakari sadeva kārtīgi Danī (portugāļu zēns) un iekaustīja Marku Aurēliju (kam tēvs āfrikānis un māte baltkriviete). Iespējams, ka šī nedēļa paliks viņa atmiņā kā pēdējā, kad viņs apmeklēja mūsu centru. Viņu māsa pabeidza viduskolu ar izcilību, mieriīga kā engelis, rūpīga un kārtīga. Savukārt viņu cits brālis, mācās prestižā liceja klasē, ar specialitāti ekonomika, daudzsološi. Viņu māte, no pirmā acu uzmetiena paarsteidz liela auguma, stīngrību iedvesmojoša. Tērpta lielajos, musulmaņiem tipiskajos abģērbos, galva, protams, ietērpta lakatā. Tēvu nekad vēl neesam sastapuši. Bet patiesībā gribēju pastāstīt par Bandžugu. Tas kas mūs visus ļoti uztrauc un nodarbina ir tas, ka Bandžugu nerunā. Nu patiesība, ne gluži. Nu viš runā, bet neviens nevar sadzirdēt, ko visnh saka. Nee, viņam ir balss. Vienkārši visnh runā ārkārtīgi klusu. Reizēm gan var dzirdēt ko visnh saka, bet ir jāpieliecās tuvu tuvu pie viņa lutes un ilgi jāuzstāj, lai izspiestu no viņa kādu vārdu. Arī ar rakstīšanu un lasīšanu viņam grūti iet (vienu dienu prasīju, lai vinš uz tāfeles uzraksta vārdu Marija (tā saucā vienu no stāsta, ko viņam bija jālasa darbojošos personāžu), tā vietā vinš uzrakstīja Mao, diezvai apzināti, bet komiski sanāca). Skolotājas saka, ka Bākarī, bija tieši tāds pats Bandhugū vecumā. Bet es nezinu. Man liekas, ka neviens nav iepriekš nolemts kadai sociālai lomai (lai arī nesen parlaments gandrīz pieņēma (vai varbūt jau pieņēma) likumu par to, ka jau no agras bērības, ir jāidentificeēe bērni, kas potenciāli ir problēmātiski , nu lai varētu tos kaut kā tur audzināt, uzmanību vairāk pievērst, vai palīdzēt. Dīvaini, vai ne ?). Nu un tā mēs, te esam liecinieki kaut kam starp nolemtību un brīvibu un tautu staigāšanu.

Komunikācija

Vienvārdsakot, bez maz vai liekas, ka komunikācijā ar citiem ir ikdienas skaistākā un vienlaicīgi arī grūtākā puse.
Ta bieži vien ir arī interesantākā ikdienas puse. Un tā tas ir arī te Parīzē. Satikšanās un sastapšānas, nejaušas, ikdieniškas, paredzētas un paarsteidzošas. Visas kaut ko jaunu tev atnes. Un tevi pašu paarveido.
Tā tas ir saakot ar manu kursabiedru Gijermo, kurš pamatis savu dzimteni Kolumbiju un biologiju, kurā jau magistrs, lai meklētu paarliecinošākas atbildes filosofijā, Sorbonas skolas solā. Tā tas ir arī ar kādu nejauši satiktu priesteri, kas veinlaicīgi arī Pija XI attāls radinieks (škiet brāļa mazdēls) un paarseidzošas, ieži vien iedvesmojošas ir bariem citu satikšanos

Semestris

Pagājušais semestris man atmiņā paliks viennozīmīgi kā viduslaiku domas semestris. Abelārs, Akvīnietis, Brabandas Sigers un latīņu averoisti, Romas Žils, kam pretī padujas Marsils (Marsīlijs), Okhams, Lanfranks, Alkvīns, Ekharts, Dante, nemaz nerunājot par Avicennu, Averoesu, Maimonīdu un kaudzēm citu Vienkārši graujoši ! Ko tik nevar atrast viduslaiku telpā ! Tālu no bērniškīgiem aizspriedumiem viduslaiku domā ir paarsteidzoši daudzveidīga un uzrunājoša, ir diskusijas, ir sarunas, ir pretrunas, ir strīdi un ir pat ļoti smagi strīdi. Nesen mani ļoti inspirēja kāda Kurta Flaša grāmata (innovatorisks vācu medievists), kurā visa viduslaiku vēsture tiek aplūkota caur pretrunu prizmu, proti (protams ne pilnīgi izsmeļoši) katrs posms, katra tēma tiek aplūkota no divu pozīciju pretrunu viedokļa, piememrām dialektikas un tradicinālistu strīds (Abelārs pret Klervo Bernāru, vai drīzāk Klervo Bernārs pret Abelāru), vai arī racionalitātes un Dieva eksistences problemātika strīdā starp Anselmu un Gaunilo, vai arī teologiski-politiskais jautājums satrp Akvīnas Tomu, Romas Žilu un Padujas Marsīliju, un Danti. Ir ko smelties no šīs tūkstošgadu ilgās domas pieredzes, vēl jo vairāk tāpēc, ka pavisam noteikti nekļūdīsimies, ja teiksim, ka mūsu pasaule, kurā dzīvojam ir ļoti lielā mērā savos pamatos inspirējusies, vai pretnostatījusies (kas arī ir sava veida inspirācija) viduslaiku domai. Nu un varam kā kāda viduslaiku vārdnīcā atzīt, ka viduslaiki ir vinelācigi kaut kas no mūsu un kaut kas no svešā .
Protams, ne jau tikai par viduslaikiem māca Sorbonā. Smeikli nāk ! Tas vispār ir brinums, ka no jauna māca viduslaikus te. Lielākais akcents te ir uz phenomenologiski inspirēto metafiziku (pagājušo semestri man bija tā iespēja klausīties kursu par krāsu metafiziku, kur protams varam iedomāties, ka noslēgums bija Marlo-Pontī percepcijas phenomenologijas eksaltācija) un no otras puses akcents un aktualitāte ir politikas filosofija, kur arī pavisam jaunas dvesmas Sorbona pievēršas lielā mērā liberālisma tematikai un mācā tādus čomus kā Džons Ravls, Jesaja Berlins, Džons Loks un tamlīdzīgus, nu lai arī, protams, sarkanās krāsas nav iespējams pilnīgi izņemt no franču intelegenses un vēļoprojām Hābermas, AArende, Adorno un Burdjē ir cieņā, nemaz nerunājot par Marksu.
Taču es tik un tā vēļoprojām palieeku uzticīgs Anselmam un viņa ontologiskā argumenta interpretācijām. Uzrakstīj pagājušo semestra darbu (tā kā kusra darbs, tā kā nee), - Anselma ontologiskais arguments Alvina Plantingas interpretācijā. Bija smagi. Nu it īpaši smagi bija izurbties cauri viņa modālajai argumenta saprašanai, nepieciešamības un iespējamības attiecību konceptualizācijai. Un godīgi sakot, jautājums paliek atklāts nu jautājums par simetriju starp iespējamo pasauli un mūsu pasauli, nu jautājums par aksesibilitāti, pieejamību satrp iespējamo pasauli un aktuālo pasauli, lai arī tomēr man liekas, ka Plantingas pieēja var tikt saukta par uzvarošo , tanī, ka tā pavisam noteikti parāda ticības racionalitāti (kas kā jūs varat iedomāties nav gluži tas pats, kas Dieva esambības pierādīšana).

Pavisam personīgi

Un lai šīs hronikas būtu pavisam pilnīgas, tad jāpasatāsta vēl kas. Būt vīram ir kas bez maz vai pasasules skatu mainošs. Tagad neesmu vairs viens. Tam ir sakaistās puses, bet pie tā ir airī pamazām jāpierod un jātrod veids kā to integrēt savā pieejā ikdienas liteām. Visgrūtākais, neapšaubāmi, ir tad, kad naktī pamosties, jo segu ir pilnībā pievākusi tava gultasbiedrene. Te varbūt arī parādās vārda dzīvesbiedrs dziļākās nozīmes tu dalīes dzīvē, nu un dzīve nav tikai romatiski skūpsti, medusmēneši Venēnēcijā vai maigas pēcpusdienas pastaigas. Nu un tā lūk mācos dalīties savā dzīvē. Pie tā ir jāpierod (bet nekad tomēr pilnīgi nepierodot), jo tik ilgu laiku nevarēju iedomāties, ka lai pieņemtu kādu lēmumu vai paardzīvjot, ko dziļi personīgu (kas ietekmē ikdienas noskaņojumu) būtu varbūt jāpārspriežas ar vēl kādu, vai arī, ka trauku mazgāšana vakarā nav obligāti sieviešu padarīšana. Bet godīgi sakot viss tas ir arī ļoti skaisti, jo apbursošais taču ir ikdienā. Nu tā lūk dzīvojam mūsu jaunajā kopībā.
Bet patiesībā, ja tā padomā, atrādos tādā situācijā par kuru pusaudža gados ļoti sapņoju Nu kā, sapņoju un iedomājos būt jaunam, skaistam (  ), studēt ko pavisam anti-ienessigu un anti-pa straumei un dzīvot romantisku dzīvi mazā dzīvoklītī ar mīļoto cilvēku. Nu re kā, sapņi reizēm piepildās !
Vienvārdsakot, esam ar Allu laimīgi, jauni, studenti (Alla šogad arī ir bakalaura trešajā gadā, Izglītības zinātnes programā (starp sociologiju, pedagogiju un psihologiju), dzīvojam mazā dzīvoklītī, ko mums ārkārtīgi laipnā veidā piedāvāja (un pat priekš mums iekārtoja !!) Mīlestības pavarda kopiena (tā, ko nodibināja Marta Robēna). Patiesībā esam tai pašā mājā, kur mitinājāmies paagājušo gadu, taču, šogad esam pilnīgi atdalīti no jebkādas kopienas dzīves, mums ir atseviška ieeja, atsevišks ritms un liela brīvība, taču lielā arī draudzība ar šo kopienu, pa reizei mūs uzaicina uz kpīgām vakariņām, apsriedēm utt.

Pa vidu

Tādas lūk ir noskaņas manā pusē. Reizēm jūtos pavisam savādi, jo jūtos kaut kur pa vidu starp Latviju un Franciju. Ne ta īsti zinu (ne saprotu), kas te notiek, ne ta īsti dzirdu par Latviju, nu un tad tā kaut kā dīvaini paliek. Bet no otras puses, iespējams, ka no attaluma var skaidrāk saprast, kas notiek tavā sētā. Jūtos pa vidu, arī no citas puses skatoties, izskatās, ka esmu pie bakalaura diploma vārtiem (ja viss labi), bet izskatās, ka studijas vēl paaris gadus mani pieturēs (Plānoju filosofijas magastratūru). Nu un tad sanāk, tā apmēram (vai gandrīz) pa vidu studiju gadiem šobrīd, ja viss tā turpinās.
Taču, mans nākotnes skats vienmēr ir pieversts Latvijai Bet pagaidām vēl te jāpapulās, ja viss tādā gaitā turpinās Un tad jau redzēs, kā un kur tēvzemē man atrast atkal sev un manai gimenei vietu

Un vispār:

« Nada te turbe, nada te espante,
Quien a Dios tiene nada te falta.
Nada te turbe, nada te espante,
Solo Dios basta », kā dziedāja, pārsteidzošā un man ļoti tuvā Avilas Terēze...

Ultreia!



Arturs